„Zini, tev jāiemācās divas lietas- pieņemt vai iet prom. Dzīve kļūst par drāmu un problēmu kamolu, jo tu neproti pieņemt vai aiziet prom. Neproti!

Pieņemt nenozīmē padoties, krist izmisumā, palikt par upuri. Pieņemt nozīmē redzēt problēmu tādu, kāda tā ir, lai varētu saprast kā pareizāk rīkoties- bez emocijām, dusmām, saspringuma. Tu vienmēr gribi tā, kā esi iedomājies, bet ne vienmēr sanāk vai ne? Tu neproti zaudēt, jo pierasts ir uzvarēt. Tu neproti pieņemt, jo neproti nepieķerties. Svaigs skatījums nozīmē distancēties no saviem pieņēmumiem, apzīmējumiem. No saviem- būs tā un ne savādāk, ir jābūt tā, ne savādāk!  Kamēr esi to varā, tu cīnies. Un ko gan tu centies uzvarēt? Uzvarēt to, lai ir tā, kā tu esi iedomājies? Lai ir tā un viss?

Sieva vēlās, lai vīrs pārstāj dzert, viņa grib viņu izmācīt, bet tas dzer vēl vairāk. Viņa lamājās, bļaustās, solās aiziet, draud, nīst, dusmojās…neprot pieņemt. Neviens nevienu nevar izmainīt, ja vien pats to nevēlās. Katrs pats sevi var, neviens cits. Tāpēc, ka ja pats negrib, tad nekas nesanāks. Pats priekš sevis.  Bet viņa cīnās, izmisusi, bieži visu dzīvi tā arī neko nepanākot, vien  rados lieku drāmu sev un citiem. Itin nekādas nozīmes… Pieņemt nenozīmē cīnīties, pieņemt nozīmē, ka rēķinies un esi mierā ar tiem apstākļiem, kādos esi nonācis vai arī ej prom- ja vari… Bet, ja nevari, tad atkal atliek tos pieņemt- un viss!

Bet bieži vien  ir kāds savāds spēks, kas nelaiž! Pieķeršanās!  Ne vienmēr viss ir tik vienkārši. Ja nelaiž, tad nekas cits neatliek, kā pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir, jo ko dod nepieņemšana?  Neko.  Skaidrāks skatījums ir tad, kad prāts mierīgs un mierīgs viņš var būt tad, kad pieņem, apzinās, nenoliedz to, kas notiek vai ir noticis. Emocijas ir tās,kas dzenā, rada nemieru, uzdzen trauksmes. Ar vēsu prātu viss ir daudz skaidrāk saskatāms. Ar vēsu prātu var pareizāk saprast, ko darīt vai nedarīt. Emocijas skaidrību aizmiglo. Viss pasaulē tiecās uz mieru un mierīgumu.

Visi pasaules kari sākās ar konkrētu cilvēku pārliecībām. Viņi turās pie tām un neprot pieņemt vai iet prom. Nē, viņi sāk cīnīties, upurē neskaitāmu nevainīgu cilvēku dzīvības,  iznīcina visu, lai beigās izcīnītu ko? Mieru? Bezjēdzīgi!  ”

Es neprotu tā pieņemt- esmu pieradis cīnīties, jo galu galā man ir taisnība. Lai arī tā ir mana taisnība, es par viņu cīnos  vienmēr un visur. Bet, vai mana taisnība ir tā īstā, patiesā, vienīgā? Ir jau arī citas taisnības un patiesības.  Bet cīņas laikā viss piedzīvotais nav diez ko patīkams, jo jācīnās ir ar sakostiem zobiem. Kā tas ir pieņemt? Vai vispār maz tas ir iespējams, jo tad jau jāatsakās no savas pārliecības, jāatsakās no sevis…Bet vai es kādreiz savas pārliecības esmu apšaubījis? Nekad, tieši tāpēc tās arī ir pārliecības, kurām es stingri ticu un tādējādi ignorēju vai neredzu citu pārliecības. Mana neredzēšana (nepieņemšana) tad arī izraisa cīņu. Bet ja pieņem vai aiziet prom cīņas nav. Trauksmi nomaina miers?

Nu nezinu, nezinu…