Kaut kur dzirdēta un pierakstīta saruna.

“Piedod viņai…. Lai vai kas bijis, piedod! Neturi ļaunu prātu. Šis ļaunais prāts tev arī pašam visvairāk kaitē. Notikums jau sen ir beidzies, nav viņa tagadnē, tas palicis tur-pagātnē. Pāri darījums nav šeit, tikai aizvainotais prāts to visu laiku nēsā sevī, atcerās, nelaiž prom. Bet mirklis ir palicis pagātnē, nekurienē. Kāpēc to staipīt sev līdzi? “

“Nē, to nevar piedot…Viņa nav pelnījusi piedošanu!”

“Cik gadus jau tu nēsā sev līdzi to nepiedošanu? Tā tevi pašu visu laiku grauž . Tu esi tādā kā strupceļā, tādā kā nekurienē. Paskaties kā šī nepiedošana itin visu tavā dzīvē nomāc. Saki, kad pēdējo reiz tu tā no sirds priecājies? Juties aizkustināts? Kad pēdējo reizi tavi smiekli bija īsti un patiesi? Kad pēdējo reizi tu juties brīvs? “

Nav svarīgi ir kāds pelnījis tavu piedošanu vai nav un ne vienmēr skaļi ir jāpasaka- ES PIEDODU.

Mēs katru mirkli mainamies, tas cilvēks, kas bija pirms dienas, divām, nedēļas, gada jau ir pilnīgi cits. Arī tu esi pilnīgi cits. Tad sajūti šo svaigumu, šo nepārtraukto pārtapšanu. Tas pāri darījums taču neatkārtojās ik mirkli, tas ir beidzies tur…sen atpakaļ, tikai tavā prātā ir dzīvs, iestrēdzis. Bet atmiņas nav realitāte. Atmiņas ir kā ilūzija.

Un tāpēc tu nevari, esi iesprūdis laikā.. “Kā viņa tā varēja, kā….?” Mūžīgais jautājums un mūžīgās interpretācijas. Un, protams, nav viegli aizvainojumu atmest, ja tas cītīgi uzturēts, dien dienā aprūpēts, no tā brīža, kad viņa to izdarīja līdz pat šim brīdim. Paskaties, kā tāds kaitīgs ieradums- atcerēties to, ko viņa tev nodarīja, jo sāp jau tev pašam, nevienam citam. Tu atceries un izjūti pāridarījuma sāpes… Kamēr atceries, tikmēr…”

“Es gribu, lai viņa jūtās tieši tāpat kā es. Un es tik ļoti gribu atriebties!”

“Ja vien no tavas gribēšanas kas būtu atkarīgs. Tu vari vēlēt viņai visas pasaules nebūšanas, vai no tā tu jutīsies labāk? Patiešām? Nav redzēts neviens atriebējs, kas būtu no sirds priecīgs un laimīgs un piepildīts. Jo atriebjoties jau ļaundarība tiek turpināta- man izdarīja, es pretī…nekas jau pamatā nav izmainīts. Ja deg vienā vietā, uguns netiek apdzēsta, bet gan palaista tālāk, lai deg divās, trijās, desmit vietās. Piedot nozīmē atlaist, neturēt ļaunu prātu. Ļaunatminības apstādināšana. Un tā gan nodara ļaunumu, tā ļaunatminība, tieši tam, kas uztur sevī šo prāta stāvokli. Tā paralizē, neļauj mierīgi dzīvot, atņem spēkus. Iepriekš tu biji tik dzīvespriecīgs, spēka pilns. Nu tas ir pazudis un tevi pašu dzen arvien lielākā strupceļā. Jo lielāks ir aizvainojums, jo smagāka ir tā nasta. Un kad cilvēks ir kilometriem ilgi stiepis melnu maisu pilnu ar akmeņiem, kad spēka vairs nav nemaz, visprātīgākais būtu nomest to maisu zemē, vieglums parādīsies uzreiz. Un var vēl ieskatīties maisā….Tas pilns ar akmeņiem, bezjēdzīga nastas nēsāšana. Saprastu, ja tur zelts vai dimanti būtu iekšā…bet parasti akmeņi… Līdzīgi ar pāri darījumu. Tik ilgs ceļš jānoiet, lai saprastu…bezjēdzīgi…Bet varbūt var tūlīt? Atmest, lai vieglāk?