Piedod, bet tu neatbilsti maniem priekštatiem par to, kādam tev ir jābūt! Tu neatbilsti un tāpēc izraisi manī nepatiku. Tāpēc tu man riebies, jo es no tevis gaidīju kaut ko citu.

Manas gaidas ir kā rezultāts manai nepatikai pret tevi. Un pats interesantākais ir tas, ka es tevi tajā vainoju- savā nepatikā pret tevi. Lai gan izjust nepatiku, riebumu, pretīgumu nav nekas jauks, tomēr es nekādi nespēju tikt ārā no šī sprosta.  Es nespēju skatīties uz tevi bez iepriekš pieņemta stāsta par to kādam tev jābūt. Un līdz ko ir stāsts, rodas gaidas.  Un tad automātiski patīk, nepatīk, vienalga.

Es biju iedomājies, ka tu esi kaut kas pilnīgi cits, tu esi jaukāks, atvērtāks, lieliskāks, vienreizējāks, neatkārtojamāks, īpašāks….bet tu neesi…. Un tagad es tevi tajā vainoju- tajā, ka neatbilsti manām iedomām- MANIS PAŠA RADĪTĀM IEDOMĀM!

Un tad es tevi sāku pāraudzināt, pārveidot atbilstoši savām domām kādam tev ir jābūt. Gribi būt mans draugs- pakļaujies  manam rāmim. Ja nepakļaujies, tad esi pelnījis manu vienaldzību, manu riebumu, manu nicinājumu, neiecietību… Dīvaini- pats savā prātā radu tēlus un pats tajos viļos, pats dēļ tā pārdzīvoju un ciešu.  Pats radu drāmu, kurai nav nekāda sakara ar realitāti, jo tu esi tāds kāds tu esi, tev ar maniem priekšstatiem, maniem domu labirintiem nav nekāda sakara.

Bet kā būtu, ja es iemācītos mazāk ticēt saviem stingri iekaltajiem priekšstatiem, saviem pieņēmumiem?  Uz brīdi attālināties no tiem un paskatīties uz tevi ar svaigu skatienu? Tu esi tāds pats cilvēks kā es, ar savām dīvainībām un dažādībām, ar savu iekšējo pasauli, ar saviem pārdzīvojumiem, ar saviem priekiem… Mani priekšstati par to kā ir jābūt neļauj tevi saskatīt, neļauj tevi sajust, neļauj sadzirdēt.

Tu esi tāds pats cilvēks kā es- tāds pats, kas jūt, kas grib prieku un nevēlas sāpes. Tāds pats, kas nevēlas tikt  noniecināts, izsmiets. Tāds pats, kas grib būt laimīgs…

Tāds pats….!