“Es taču tev toreiz teicu- pēc pacēlumiem seko kritumi, pēc kritumiem- pacēlumi. Bet, tu biji iedomājies, ka visu laiku būsi uz viļņa. Tu laicīgi nesagatavojies kritienam, tāpēc tev tagad tā sāp. Pamēģini kopā ar lielu vilni jūrā pacelties augšā, izjūti uzrāvienu, spēku, brīvību. Tik daudz enerģijas pieplūduma, entuziasma. Šķiet tavas rezerves ir neizsmeļamas. Dari, kamēr ir kāpums, izmanto to maksimāli un sagatavojies kritumam. Vilnis jūrā ilgi neturēsies pacēlumā, tas kritīs- trieksies ar milzīgu spēku atpakaļ. Un tu nesagatavojies. Tu biji kā apreibis, un reibumā jau neviens neko īsti neredz un nedzird.

Zini, tie kritumi pierāda ļoti svarīgu dzīves sastāvdaļu- nepastāvīgumu. Mēs dzīvojam pēc cita pasaules redzējuma, apmēram, ja vilnis jūrā ir pacēlies, tad tajā pacēluma pozā arī paliks, precīzāk, viņam jāpaliek. Līdzīgi ar domām- es vienmēr būšu ar tevi kopā, man vienmēr būs labs darbs, es nekad nešķiršos no saviem tuvajiem un mīļajiem, man ar veselību viss būs kārtībā…utt, utt… Un līdz ko kaut kas pašķobās, tā rokas nolaižās un iestājās panika, jo tu taču neesi sagatavojies nekādām pārmaiņām. Bet pārmaiņas notiek ik uz soļa, nemitīgi. It kā jau to tu saproti, bet ar sirdi neizjūti- neizjūti to trauslumu uz kā viss balstās. Padomā, cik trausla ir cilvēka dzīvība, cilvēka ķermenis ir trausls, to ļoti ātri var ievainot, tas ātri saķer visādas slimības. Lai arī māja ir uzbūvēta stabila un liekas būs mūžīga…atnāk spēcīgs jo spēcīgs vējš un mājas vairs nav. Atnāk uguns…un mājas vairs nav..atnāk ūdens un…. Viss ir trausls, saproti…un tā ir milzu veiksme, milzu brīnums, ka šobrīd tu dzīvo labos apstākļos-esi vesels, tev ir ko ēst, tev ir tā māja. Kad tu sapratīsi, ka tā visa tev var arī nebūt, varbūt augstāk sāksi vērtēt savu dzīvi, savus apstākļus. Jo tas viss var arī nebūt. Te ir, te nav! Tu nedzīvo pēc šīs formulas. Tu dzīvo- te ir un būs un visu laiku būs! Tu pretojies dabas likumam- te ir, te nav. Tāpēc arī tev šie kritumi ir tik smagi.

Ir cilvēki, kas piedzīvojuši milzīgus zaudējumus pēkšņi kļūst tik drošsirdīgi, tik stipri…tie, kas piedzīvojuši un pārcietuši…it kā acis atverās un viņiem vairs nav ko zaudēt, jo pa īstam iegūt jau neko nevar. Vilnis jūrā nepaliks sastindzis savā kāpumā, tas kritīs. Un tu neesi gatavs zaudēt, tieši pretēji, tu pretojies, krīti depresijā, kā mazs bērns niķojies, jo redz jūra izjaukusi tavu smilšu sapņu pili. Bet cēli tu to, lai tā paliktu tur mūžīgi mūžos vai ne? Un pats sevi apmāniji. Visvairāk jau sāpēja laikam tas, ka tik lielas pūles tikai pieliktas..nekam???

Paskaties uz sevi… Tas tavs tagadējais kritums nav nekāds īstais kritums, tas ir sīks maziņš, bet kādu reszonansi tas izraisa. Tu taču jau kuro dienu esi noslēdzies sevī, nomākts, satraukts, ne ar vienu nerunā, domā, ka esi tas visvisvisvisnelaimīgākais uz šīs zemeslodes. Muļķības! Tu vienkārši neko citu vairs neredzi, kā tikai savu kritumu.

Paņem savu roku, izstiep taisnu un skaties uz to- viņa nešķiet liela, izskatās normāla roka. Bet līdz ko tu savu plaukstu sāksi pietuvināt acīm-tā sāks likties aizvien lielāka un lielāka, līdz beidzot aizsegs pilnīgi visu. Tā tu dari ar savām problēmām- pietuvini tik tuvu un nav brīnums, ka tās šķiet milzīgas- paskaties pa gabalu uz viņām, no normālas distances… Ko nozīmē pa gabalu? Atrauj savu uzmanību un paplašini skatījumu, salīdzinot savas problēmas ar citiem, it īpaši tiem, kam tās ir lielākas nekā tavējās. Un skaties un iejūties viņos, kam ir tās lielās problēmas. Iejusties tu nevari tieši tāpēc, ka esi pārņemts ar sevi, tā plauksta ir acīm priekšā un itin neko tu neredzi. Iejūties, pamēģini tūlīt pat, nevis skaties uz mani ar lielām acīm, it kā es būtu no mēness nokritis. Pārcelies uz Āfriku, kur cilvēkiem nav absolūti nekādu komfortablo apstākļu kādi ir tev. Pēc ūdens viņiem ir jāiet vairākus kilometrus, tu pieej pie krāna un patecini. Bet, lai viņi varētu aiziet pēc ūdens, ir kaut kas jāēd, arī pārtiku dabūt ir lielas problēmas. Tu, aizej līdz virtuvei un attaisi ledusskapi…un ja “nekā nav”, tad cik tālu tev jāiet līdz veikalam? Bet, pamēģini sevi aiztransportēt uz Āfriku, domāju jau pēc dienas apjēgsi, cik ļoti tev paveicies… Iztēlojies, iejūties…jo vairāk tu to darīsi, jo redzēsi, kā nomāktība tevi atstās, tas niķīgais bērns ar smilšu pili atkāpsies… Visādi dzīvē var gadīties-visādi.

Un tagad es nu iešu…”

Viņš aizgāja tik pat klusi cik atnāca. Es paliku aizdomājies… Kāpēc ir tie pacēlumi un kritumi? Kāpēc man ir paveicies ar kaut ko un citam tajā pašā laikā nav? Kāpēc ir cilvēki, tādi paši kā es, bet viņiem nepietiek pārtikas, nepietiek ūdens, viņi izjūt milzu ciešanas, tajā pašā laikā es sēžu siltā istabā, man ir tik plaša ēdienu izvēle, ka rodās stress no tā, ka nezinu ko īsti izvēlēties.

Te ir, tur nav… Vai nevar kaut kā izdarīt tā, lai ir visiem? Vai es nevaru to, kas manā ledusskapī momentā aiztransportēt tiem, kam nav, jo man te ir reāli par daudz? Viņiem tur pārāk maz…. Man te šajā jautājumā pacēlums, viņiem kritums…

Savādi iekārtota pasaule… Mirkli aizdomājies sapratu…mans ‘’kritums’’ ir mazinājies, faktiski izgaisis. Nenozīmīgs kļuvis, ja paraugās uz cilvēkiem, kuriem ir sliktāk. Sāk gribēties kaut kā palīdzēt… lai viņiem labi… tāpat kā man…