Lai patiktu vajadzīgs iemesls. Lai nepatiktu vajadzīgs iemesls. Vienaldzība ir tad, ja ne šis ne tas.

Es uzticos tām sajūtām, kas mani svaida no vienas kastes uz citu. Visas dzīves laikā es esmu tevi pārmētājis no vienas kastes uz otru, tad no otras uz trešo un tad atkal aptakaļ. Nekad neesmu domājis kāpēc tādas sajūtas rodas. Kāds iemesls manām patikšanām un nepatikšanām. Man liekas, tā ir un viss. Ir tikai tas, ko es sajūtu, nekas vairāk. Es nekad neesmu pagājis malā un pavērojis šo savu sajūtu šovu.  Esmu savu sajūtu vergs, sekoju tām un paļaujos 100%.

Ja paskatās tā nedaudz no malas, tad diezgan dīvaini tas viss rādās. Līdzīgi kā ejot pa pustumsu pēkšņi ieraugu kaut kādu tēlu…tad nobīstos un tikai pieejot tuvāk un aplūkojot ciešāk, izrādās- tas ir nevis dzīvs cilvēks (potenciālais pāri darītājs, ļaundaris) bet vienkārši putnubiedēklis. Vēl precīzāk- veca lupata uzkārta uz mieta.  Es ieraudzīju, noticēju tai ilūzijai, kuru ieraudzīju un radās manas baiļu sajūtas, kas nav patīkamas. Pēc tam es pārvarēju bailes, piegāju tuvāk, ieskatījos ciešāk un………….izrādās, ka satraukumam nebija nekāda pamata. Es kļūdaini apzīmēju putnu biedēkli par dzīvu cilvēku, piedēvēju ļaundara apzīmējumu..un tas izraisīja manas bailes. Un bailes bija reālas, jo es viņas izjutu pa īstam. Un izjutu līdz tam brīdim, kamēr saņēmos un piegāju klāt tam tur…kā vēlāk izrādijās-putnubiedēklim.  Bet mana iztēle tādus šausmu kadrus sazīmēja…

Cik gan bieži dzīvē sanāk izvēlēties nevis pieiet klāt un noskaidrot, bet vienkārši noticēt savām sajūtām un aizlaisties no realitātes…?

Ja es tevi nepazīstu, tu man esi vienaldzīgs. Man ir pilnīgi vienalga, kas ar tevi notiek. Tu esi svešinieks, tu neesi MANS CILVĒKS… Ja man ir stiprs ieradums ticēt saviem “patīk”, “nepatīk”, tad es tevi ieraugot jau automātiski sāku zortēšanu.

Kurai kastei tu piederi? Hmm, tev tā seja tāda neglīta izskatās…tu man vairāk nepatīc nekā patīc. Un es sāku meklēt tevī to negatīvo…ja tu sāc runāt…man tava balss šķiet tāda griezīgi riebīga. Un ja ieklausās tajā, ko tu saki…fū, nu kur tik rupji var pateikt, kur tik stulbi var runāt…arī tava runa man šķiet ne tāda! Un kaut tu teiksi patiesību, es vienalga tev neticēšu, jo tas pirmais iespaids, kuru nevis tu atstāj, bet es pats tev uzlipinu ir stiprāks un varenāks… Un tu automātiski man šķiet ne tāds! Jo es tai pirmajai sajūtai noticēju. Tu neatbilsti manam šablonam par to, kas man patīk…un TU MAN NEPATĪC!!!!!!! Lai arī cits cilvēks man blakus ir stāvā sajūsmā par tevi… TU MAN NEPATĪC!!!!! Un tas IESPAIDS PAR TEVI IR TIK PĀRLIECINOŠI STABILS..līdzīgi kā ar putnu biedēkli… Un ja tu man nepatīc, es neiešu tev tuvāk un nepārliecināšos….vai tiešām tu esi tāds, par kādu manas sajūtas tevi zīmē? Nē, es ticēšu savam pieņēmumam un ignorēšu tevi, varbūt nosaukšu tevi par idiotu, stulbeni, vai kā citādi izrādīšu savu nepatiku…. Lai gan…pilnīgi iespējams tu esi brīnišķīgs cilvēks—–mana kaste ir stiprāka par realitāti un es tai pakļaujos…TU MAN NEPATĪC. PUNKTS. STAIGĀ. EJ NO KURIENES NĀCIS…NEGRIBU TEVI REDZĒT… Savu skatījumu es varētu mainīt tad, kad tu patiešām man izdarīsi kaut ko ievērības cienīgu (piemēram izglābsi dzīvību)…

Patīk un nepatīk rodas no izdevīguma- esi tu man izdevīgs vai neesi. Ir no tevis kāda jēga man vai nav…Pareizāk sakot ir jēga no tevis manam “es”. Jo viņš jau ir galvenais zortētājs. Viņš ir tas kastu krāmētājs. Ja man ir no tevis kāds labums…vienalga kāds- tu man vairāk patiksi nekā nepatiksi. Bet, ja es vilšos savos pieņēmumos par tevi un tu izrādīsies neatbilstošs, tad tu man automātiski sāksi nepat. Un kad nepatika pāries, tad tu man būsi vienaldzīgs, nesvarīgs, tukša vieta.

O, cik skaista tu esi…Cik brīnišķīga…un kaut tu runāsi pilnīgākās muļķības, man tavi vārdi liksies tik sakarīgi, tik saistoši..es būšu pārņemts ar tevi- tu man noteikti, noteikti patīc! Es trīcu aiz svētlaimes esot tev blakus, kūstu tavā tuvumā… Manas sajūtas tevi uzceļ debesīs un dievina!!!! Līdz brīdim, kad tu mani pamet….tad kaste plīst un iestājās šoks. Ar strauju vēzienu es tevi iemetu ienaidnieka kastē. Mūsu draudzībai ir beigas… Lai gan iepriekš likās, ka ta būs mūžīga un stabila…

Visam pa vidu maisās tas “es”.

Cik daudz dzīves laikā šitādas kastes ir pārkrāmētas. Draugs var kļūt par ienaidnieku, ienaidnieks var kļūt par draugu, svešais var kļūt par ienaidnieku, svešais var kļūt par draugu, svešais var kļūt par ienaidnieku.  Un cik pa vidam ir satraukumu, nepatīkamu un nevajadzīgu emociju…? Saki, tāda ir dzīve? Tas nozīmē- nolemtība? Jeb tomēr kaut ko var tur mainīt?

Ja ieskatās ciešāk, tad putnu biedēklis nav ļaundaris…viņš tikai tāds tur pustumsā izskatijās, jo nevarēja neko lāga redzēt. A cik skaidri mēs redzam dzīvojot un esot viens otram blakus?

Mēs esam ļoti tuvu viens otram blakus, lai arī esam pilnīgi sveši.  Lielākā daļa ir svešinieku…lai gan no šiem svešiniekiem bieži vien izrādās  esam tieši vai netieši atkarīgi! Pareizāk sakot- mēs visu laiku esam atkarīgi no citiem…Nekad nevar zināt, varbūt  šis te svešinieks, pret kuru šobrīd izjūtu vienaldzību, kādu citu brīdi izglābs manu dzīvību. Vai šis svešinieks nebūs vienīgais, kas varēs palīdzēt. Tik daudz svešo visapkārt… Un vienalga mēs no tiem esam atkarīgi-patīk tas vai nepatīk.

Tās patikšanas un nepatikšanas ir tik virspusējas, tik seklas. Bet lielākoties jau viss tiek balstīts uz viņām…

Pustumsā nekad nav īstas skaidrības…Pēc gaismas prasās…