Pašnomierināšana. Tāda kā strīdēšanas ar domām, kas rada nemieru. Parasti gaidu mierinājumu no ārpasaules, dažbrīd pat kaitīgu- iedzeru, lai nomierinātos, uzpīpēju, lai nomierinātos. Bet, pa lielam, lai atrautos no domām, kas padara nelaimīgu. Un visbiežāk gaidu kādu kurš nomierinās, uzmundrinās, dos cerību. Šis te “labais pozitīvaisais tēls”, kas atnāks un mani izglābs. Bet, ja nenāk? Tad es visādi meklēju viņu- “glābēju”. Un ko tad, ja neatrodu? Un ko tad, ja atrodu, bet izrādās, ka tas ir ne tas, kas vajadzīgs?

Vai pats sevi es varu izglābt un nomierināt? Saprotot, ka mana šā brīža situācija ir manu domu veidota, jo ar savām domām es to konstruēju un tā veidojas mans un tikai mans pasaules skatījums, mans stāsts- “Viss ir slikti. Es nevienam neesmu vajadzīgs. Esmu vientuļš. Esmu nekam nederīgs.” Interesanti zināt, no kurienes rodas šie te noniecinošie paštēli? Vai ne no manām domām? Vai es pats sevi tādā veidā nenomarķēju turpinot uzturēt un sekot savam stāstam par sevi? Bet tas ir stāsts, konkrēta brīža apzīmējums, nekas vairāk.

Tā vietā, lai pats sevi izglābtu, uzburu ‘’glābēju” no ārpasaules un nav svarīgi vai tā ir cigarete, šņabja pudele, iepirkšanās mānija, vai cilvēks- es meklēju patvērumu, lai apslāpētu savas neirozes- tā vietā, lai lūkotos tām tieši sejā. Un skatoties sejā šai te sevis noniecinošajai versijai droši vien var saprast, ka blakus tai ir vēl daudz visādu versiju. Tātad nav nolemtības, visu ir iespējams izmainīt. Un tūlīt pat, nevis gaidīt kaut kādu maģisko īpašo brīdi.

Piemēram, esot vienatnē var justies vientuļi, bet var justies arī brīvi! Vientulības sajūta- no kurienes rodas? Tā ir interpretācija, domas, ka neesi nevienam vajadzīgs vai man kāds ir vajadzīgs, lai būtu labi. Un šī te spilgtā vēlme būt vajadzīgam rada ilgas pēc kāda, ar kuru būt tuvās attiecībās. Ilgas pēc tuvības. Ilgas rada alkas. Alkas rada stipru vēlmi. Jo stpirāka tā, jo lielāka vientulības sajūta. Bet tā ir sajūta nevis realitāte. Un varbūt pat šifrēts stāsts- “gribu, lai kāds par mani parūpējas, lai arī es varu par kādu parūpēties, gribu, lai kāds mani izglābj, gribu aizpildīt savu tukšumu ar kādu…”

Kāpēc to nenomainīt ar brīvības sajūtu. Jo, ja tā padomā- nevienam nav jāatskaitās, ej kur gribi, neviens neregulē, nekomandē. Vientulības sajūta izraisa mazvērtību, paralizē, atņem spēkus. Turpretī brīvības sajūta ceļ spārnos, jo ja ir brīvība, tad ir visas iespējas, ja ir visas iespējas, tad dzimst cerība. Un cerība ļauj pacelties spārnos… Vientulības sajūta cerību noārda, tas ir bezcerības stāvoklis. Un pats skumjākais, no bezcerīgiem cilvēkiem citi cenšās izvairīties, turpretī pie cilvēkiem ar cerību tieši pretēji-piesaistās. Un tik ļoti gribās taču lai piesaistās nevis atgrūžās…

Visa pasaule tiecās pēc miera un ir visdažādākie nomierināšanās paņēmieni. Bērns, kas ticis veikalā un izmisīgi bļauj- “Nopērc man šito mantiņu!” un kamēr nenopērc ir milzīgs troksnis. Bet, ja nopirksi, viņam radīsies priekšstats, ka tādā veidā var panākt to, ko vēlās- ar bļaušanu, niķošanos, pieprasīšanu. Viņš neprot sevi nomierināt, apslāpēt savas alkas, savu nemieru, jo neapzinās savas domas. No vienas puses nopērkot ‘’izbļauto’’ mantiņu viņš nomierinās, no otras puses var rasties pieradums visu ‘’izbļaut’’ dzīvē…lai nomierinātos…

Bieži vien liekas, ka ar vardarbību var panākt mieru. Bet vardarbība rada ‘’viltus’’ mieru, jo ja ar tās palīdzību tiešām varētu visu atrisināt, tad jau sen uz pasaules vairs nebūtu nekādu karu. Bet, cik karu ir bijis…un cik ilgtermiņa miers ir panākts uz mūsu planētas?

Vai ir iespējams iemācīties pašnomierināties- apzināties tās domas, kas rada iekšēju nemieru un novērst no tām uzmanību uz kaut ko citu? Varbūt ja cilvēki iemācītos pašnomierināties nebūtu jāliek tik lielas gaidas uz ārpasauli un tādā veidā varētu izbeigties daudzas jo daudzas liekas un nevajadzīgas problēmas. Jo, kad es netieku galā ar savu iekšējo nemieru, es cenšos no tā atbrīvoties, parasati uzkraujot to ārpasaulei ar neiecietību, neapmierinātību, agresiju, dusmām, lamāšanos…Precīzāk, kad mans katliņš ir pārvārijies, viss nāk ārā…un tas tikai tāpēc, ka pats ar sevi netieku galā. Neprotu sevi nomierināt. Bet, varbūt var iemācīties?