Tās sadrūmušās, nepamierinātās sejas- tās tevi uztrauc? Tās tev noēd garastāvokli? Tās tev liek justies nelaimīgam? Tās tev bojā prieku?
Padomā…tie cilvēki ir nelaimīgi, viņos nav prieka. Līdzīgi kā slimnieks, kad to moka slimība, nekad nesmaidīs! Viņš nevarēs pasmaidīt, jo izjutīs sāpes. Tāpat arī neapmierinātās sejas nav laimīgas…viņas ir ar dusmu, naida, skaudības vīrusu saslimušas. Šīs sejas patiesībā nenormāli cieš… Ja ķermeņa slimībai arī atradīsies zāles, tad tādas prāta slimības reti kad ārstē, jo bieži vien šie nelaimīgie nemaz nezin, ka ir slimi. Un daudzi slimo…reti kurš ir pavisam vesels…. Reti kurš….
Ja tu uz viņiem paskatītos kā uz slimniekiem?! Slims cilvēks ir bezpalīdzīgs, tam nepieciešama palīdzība! Vai pret slimo var izjust naidu, dusmas, aizkaitinājumu? Viņš drīzāk ir jāpažēlo… viņam drīzak ir jāpalīdz..
Mierīgs prāts ir vesels prāts…nemierīgs nevesels…
Tās sadrūmušās, neapmierinātās sejas patiesībā alkst pēc patiesas mīlestības. Un mīlēt nozīmē vēlēties, lai otrs ir laimīgs… Tā jau ir- nelaimīgas sejas vēlās laimi, jo ir nelaimīgas. Laimīgas sejas nevēlās nelaimi, jo ir laimīgas… Izsalkušas ir tās pirmās..
Ja tikai tu uz viņiem varētu paskatīties mazliet savādāk….
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
