Paskat, kā viss pārvēršas par neko.. Tiko bija, vairs nav. Caurskrienoši mirkļi, caurskrienošas parādības.

Puķe, ko es vasarā noplūcu, pēc dažām dienām novīta. Es nemetu to prom, noliku sev uz galda…sakalta. Pieskaroties pie sausajām lapiņām tās sabira sīkās drumstalās. Kas vairs palicis pāri no puķes, kas pilnbriedā noplūkta? Viņas vairs nav… Bet, gribu atpakaļ to puķi, kuru noplūcu toreiz, vasarā… Atdodiet man manu puķi…lūdzu…! To nevar un nevarēs… Es varu noplūkt citu puķi, bet arī to vairs nevarēs atgriest atpakaļ.

Vētra nolauza manu bērnībā stādīto koku. It kā uz pasaules ir miljardiem koku, bet tie visi nav neko īpaši. Bet MANS KOKS…. Ar pieaugušā acīm skatījos un raudāju. Ne par koku, par savu pieķeršanos pie viņa… Jo es taču to stādīju ar prieka un cerības pilnu sirdi… Gribējās atstāt kaut ko paliekošu. Ikreiz vasarā sēžot pie SAVA koka bija tāda droša un patīkama sajūta- redz, es iestādīju, redz kā aug un kļūst arvien dižāks… Un tas ir MANS ĪPAŠAIS STĀSTS, MANAS ĪPAŠĀS ATTIECĪBAS….! Bet, vētra nolauza, neko ļaunu negribēdama, nenolauza speciāli, lai man sāpētu, bet man sāp…it kā kaut kas būtu izpostīts, sagrauts, kaut kas svēts un nedalāms. Atdodiet man atpakaļ MANU KOKU! To nevar… Nevar atgriest atpakaļ, patīt atpakaļ. Viss kaut kādā dīvainā veidā caurskrien…

Viss pārvēršās par neko. Es gribu satvert, bet tas izslīd. Es gribu pieturēties, bet nav… Pasaule šķiet cerību pilna, tik daudzsološa… ilūzija. Klaudzinu pie visām durvīm un jautāju: “ Vai tu esi savā dzīvē kaut ko zaudējis?” …muļķīgs jautājums…protams, ka ir…visi- nav izņēmumu.

Vai patiešām nekas ir arī visa sākums? No kurienes es nāku un kurp aizeju? No absolūtā ‘’nekā’’ es nevarēju atnākt. Ja manis nav te, tad es esmu citur, nevis nekur. Ja esmu mājās, tad manis nav darbā, ja esmu veikalā, tad neesmu pie draugiem- bet kaut kur es visu laiku esmu. Varbūt pasaule tā iekārtota, ka es pārvietojos uz citurieni, ja manis nav te. Ja kāds no manis aiziet un neatgriežas, tas taču nenozīmē, ka viņš ir pārvērties par neko? Tas nozīmē tikai to, ka viņš no manis aizgājis, bet ir kaut kur citur.

Un kā ar nāvi? Tik ļoti biedējoši. Tas nav tas pats kas noplūktā puķe, iestādītais koks- tā skar personīgi. Izrādās arī mans ‘’es’’ kaut kad izzudīs? Jocīga sajūta, jo par savu izzušanu ir ļoti biedējoši domāt, tāpēc es labāk izvēlos scenāriju-“nē, taču, es būšu mūžīgs!” Pieturos pie tā, ka nu kaut kad jau jā, bet nu ne tuvākajā laikā… Ar ko es atšķiros no puķes un nolauztā koka? Ar ko esmu īpašāks? Ar ko es atšķiros no citiem cilvēkiem, kurus tāpat kā mani skar vieni un tie paši dzīves likumi-ja piedzimsi, nomirsi-nav zināms kad. Punkts.

Puķe jau nepazuda, neizgaisa nekurienē, sausās lapiņas sabruka, bet iznīcināt pavisam to nav iespējams. Viņa noteikti pārstāja būt kā puķe jau tad, kad novīta. Vairs nebija tā pati zaļā un krāšņā… Bet nevar teikt, ka viņa izgaisa pavisam, kaut kas palika- palika viņas daļiņas. Mans vētras nolauztais koks arī nokaltīs, sadalīsies, bet nevar teikt, ka pazudīs un izgaisīs it kā nekad nebūtu bijis. Nekas nekur nepazūd pavisam, viss drīzāk turpinās.

Matēriju un enerģiju nav iespējams iznīcināt saka Einšteins savā masas un enerģijas nezūdamības likumā. Interesanti gan kā ir ar to, kas nav matērija? Manas domas nav matērija, emocijas, sajūtas arī nav. Vai tās maz ir iespējams pārvērst par neko? Bet varbūt tas ‘’nekas’’ arī ir kaut kas, ko līdz galam īsti nesaprotam? Izzušana vienmēr ir biedējoša, jo nav zināms kur un kāpēc… Un bieži vien par biedējošo nav drosmes domāt, vieglāk novirzīties… Bet no otras puses tomēr ziņkārība ir … Kur viss pazūd un vai patiešām pazūd?

Varbūt tā pārvērtība par ‘’neko’’ nemaz nav izzušana? Koks un puķe jau manā prātā atstājuši spēcīgus nospiedumus, dēļ tā arī es pārdzīvoju… Bet, varbūt pēc kāda ilgāka laika mans koks, kad būs satrūdējis kļūs par cita koka sastāvdaļu? Pilnīgi iespējams… Tāpat kā puķe… Tāpat kā….