Tik viegli ir vēlēties kaut ko citu. Parasti tas rodas, kad nav apmierinājuma ar esošo, tad vajag citu… Citus dzīves apstākļus, citu darbu, citu valsti, citu mīļoto cilvēku… Tieši neapmierinātība pamudina uz kaut ko citu. Tad liekas, ārējie apstākļi jāpamaina. Bet, reti kad – jāpamaina savs skatu punkts, jo tieši tas parasti iesprūst.

Ejot katru dienu pa vienu un to pašu ielu uz darbu un atpakaļ, liekas, ka tas ir VIENS UN TAS PATS NEINTERESANTAIS CEĻŠ, nekas viņā nekad nemainās…ja nu vienīgi kāds pēkšņi to nakts laikā ir nošķūrējis vai aizbarikādējis, tad gan satraukums parādās- kā lai tiek uz darbu? Un ikdienas steigā nav laika arī pamanīt, ka tomēr katru dienu tas ir cits…ceļš… Vieni un tie paši cilvēki, viens un tas pats ēdiens…Viens un tas pats uzdzen apnikumu, garlaicību. Apnikums, garlaicība neapmierinātību. Neapmierinātība vēlmi aizēgt no tiem apstākļiem. Bet, aizbēgot uz citurieni arī tur agri vai vēlu atgriežās ierastās reakcijas, lai arī cik svaigas tās sākumā neliktos. Tā jau saka, ka labi ir tur, kur mūsu nav, jo mēs taču vienmēr cenšamies tiekties pēc kaut kā jauna. Bet no otras puses, kāpēc nepamēģināt iemācīties jauno redzēt iepriekš pieņemtajā apnicīgajā un garlaicīgajā? Tā vien šķiet, ka ārējie apstākļi, vietas, cilvēki sevi izsmeļ, jeb tomēr tā ir mūsu prāta īpašība to tādu padarīt? Kurš tad visu apzīmē tieši tā un ne savādāk? Ir sajūta, ka svaigumu, interesantumu nodrošina ārējie apstākļi, viņi ir kā tādi ēsmi uz kuriem uzmanība uzķerās. Tieši tā, uzķerās, jo patiesībā to kādas sajūtas rodas ir vistiešāk atkarīgas no tā, kā prāts tās nomarķē.

Lai aizbēgtu no garlaicības ir jāatrod vietā kaut kas interesants, vai ne tā? Mēs meklējam interesano ik uz soļa, tāpēc ir vajadzīgas pasaulē tik daudz lietas, vietas, lai prāts būtu aizņemts nemitīgi ar uzmanības fokusēšanu uz tiem… Bet, kāpēc tik grūti interesanto atrast ik uz soļa, ik mirkli? Varbūt tas tāpēc, ka pārāk daudz apzīmējam? Nepaliek brīvas vietas kaut kam jaunam, jo viss, kas piedzīvots, tā arī tiek apzīmēts- JAU BIJIS,NOFOTOGRAFĒTS, NOŠĀRĒTS, IELAIKOTS, PĒC MIRKĻA… NEINTERESANTS! Un punkts, dodos tālāk, baudīt kaut ko citu, nebijušu, kas arī pēc laika kļūst par bijušo… Tāda sajūta, ka paši sevi apzogam. “Es jau to esmu darījis, es jau tur esmu bijis, es jau to esmu ēdis, es jau to un to…” tāda kā atskaišu grāmata prātā.. Tikai kam tā ir izdevīga? Kāpēc nodarboties ar kolekcionēšanu. “Es to jau esmu darījis, tāpēc tas vairs nav interesanti!” Visīstākā sevis apzagšana, jo ideāli ir tad, ja ik uz soļa ir kaut kas jauns, nebijis un svaigs, lai arī šķiet- jau bijis…

Patiesībā viss šajā pasaulē ir svaigs un jauns un nebijis. Katrs mirklis, ko piedzīvojam ir unikāls un neatkārtojams, lai vai kur ietu un ko darītu. Nav vienādu mirkļu. Tur tā apzīmēšana vainīga- ir bijis, vajag citu. Apnikums tā arī rodas, no fakta konstatēšanas- tas jau ir bijis, viss, punkts, vajag kaut ko citu… Bet, notiek jau tas cits, tikai apnikuma ēnā paliek nepamanīts. Kaut darbība atkārtojās miljoniem reižu, vienalga viņa ir svaiga un unikāla, jo nav tā pati, kas darīta iepriekš. Katra jauna kustība, katra jauna doma, katrs jauns pateiktais vārds nav iepriekšējais. Nekas nekad nav bijis automatizēts un nekad arī nebūs. To prāts kategorizē un uzliek šablonu. Kustība uz priekšu, nemitīga, lai arī apzīmēta kā mīņāšanās, tā vienalga ir kustība uz priekšu.

Svaigums katru rītu pamostoties rodas no apzināšanās- kaut kas jauns, nebijis notiek, tāpēc neparasts. Un to var uztrennēt, to var iemācīties. No došanās kaut vai pa to pašu ceļu, bet nav viņš tas pats, tur viss ir jau sen pamainījies… No cilvēku satikšanas- nav viņi tie paši, viņi ir jau sen citi, ik mirkli pārtop tāpat kā mēs paši.

Vislielākais un vērtīgākais atklājums, ko droši vien katrs var piedzīvot ir sajūtot mirkļa svaigumu,kas ir nevis pildīts ar garlaicību un apnicību, bezcerīgumu, ko domas vienmēr priekšā nodiktē, bet tieši ar to, ka nē… Tās domas nomāc un aizklāj skatu, tās ar savu nemitīgo marķēšanu atņem vissvarīgo- šo mirkli, neskarto…svaigo… Kad tas nav apzīmēts, tas paliek kā neatklāts, kā noslēpums, kā svaigs gaiss, kā svaiga elpa, kā viļņi jūrā, kā rasas lāse zāles stiebrā, kā lapu šalkoņa kokos, kā saullēkts agri no rīta, kā lietus sejā, kā kaut kas netverams un ātri gaistošs. Pasaule dzīvo savā īpatnējā veidā un mēs visi esam tās liecinieki… Var skatīties pa logu un neredzēt neko, vien rūpju nomākto ikdienu, var paskatīties pa logu un ieraudzīt pasakainu gleznu. Jā, tas gan ir tikai skatu punkts vien , tomēr no tā ir atkarīgs kā mēs jūtamies šajā pasaulē. Un vistiešāk atkarīgs nevis no ārējiem apstākļiem tik daudz, cik daudz no to apzīmēšanas.

Iemācīties katru mirkli piedzīvot kā jaunu…piedzīvot un nepaturēt, ļauties tam. Palikt brīvam kā vējam,jo to nevar apturēt, tas iet pāri visiem šķēršļiem. Kā tekošam ūdenim upē, tas ir brīvs savā plūdumā, lai vai kādi šķēršļi rodas, tā dabā ir tecēt… Kā vilnim, kas nekad nav atrauts no jūras. Atstāt bez apzīmējumiem, vien būt lieciniekiem notiekošajam. Pasaule dzīvo, pasaule notiek….arī mēs…notiekam…