Vienkārši un uzskatāmi par to, kā mēs paši esam gatavi izpostīt savu dzīvi.

-Vai šeit ir rinda uz upurēšanu?

-Šeit, šeit! Aiz manis būsiet. Es 852, jūs 853.

-Ak , jēziņ…. Kad tad tā rinda pienāks?

-Neuztraucieties, te viss ātri. Jūs kā vārdā upuri nesat?

-Es- mīlestības vārdā. Un jūs?

-Es- bērnu vārdā.  Bērni- tas man ir viss!

-Un jūs ko upurēsiet?

-Savu privāto dzīvi. Lai tikai bērni būtu veseli un laimīgi. Visu, visu atdodu viņiem. Labs cilvēks precēt gribēja- negāju! Kā gan es bērniem patēvu uz mājām vedīšu? Pametu savu iemīļoto darbu, tāpēc, ka tālu jābraukā. Iekārtojos par auklīti bērnu dārzā, lai visu laiku bērni būtu acu priekšā, pieskatīti, pabaroti, aprūpēti. Visu, visu bērniem! Sev- neko.

-Ai, kā es jūs saprotu. Bet es gribu upurēt attiecības… Saprotiet, man ar vīru sen jau nekas nav palicis… Viņam jau ir cita sieviete. Man arī it kā vīrietis parādijies, bet… Ja nu vienīgi vīrs pats pirmais aizietu! Bet viņš pie viņas neaiziet pavisam. Raud… Saka, ka pieradis pie manis… Bet man viņa ir žēl! Raud taču! Tā arī dzīvojam…

Atvērās durvis, skan balss: „Numur 852, ienāciet!”

-Ui, es dodos! Tik ļoti uztraucos! Bet ja nu pēkšņi upuri nepieņem?

Nr.853 pacietīgi sēž un gaida.

Laiks velkās lēni un pēkšņi no kabineta iznāk Nr. 852.

-Kā? Nu kā gāja? Ko jums teica? Pieņēma upuri?

-Nē… Tur izrādās pārbaudes laiks. Aizsūtīja vēl padomāt.

-Bet kā? Kāpēc? Kāpēc ne uzreiz?

-Eh, mīļā, viņi man jautā: „Vai jūs labi padomājāt? Tas taču ir uz visiem laikiem!” Bet es viņiem: „Tas nekas! Bērni paaugsies, novērtēs, ko māte viņu labā ir upurējusi.” Viņi man: „Apsēdieties un skatieties ekrānā.” Bet tur tāds savāds kino! Par mani. It kā bērni jau izauguši. Meitiņa appercējusies un aizbraukusi tālēs zilajās, bet dēls zvana reizi mēnesī, negribīgi, līgava sakostiem zobiem ar mani runā… Es viņam: „Tu kāpēc, dēļin, tā ar mani, par ko?” Bet viņš man: „ Mamm, Dieva dēļ nelien mūsu dzīvē. Tev nav ar ko citu nodarboties?” Ar ko tad man nodarboties? Es taču tikai ar saviem bērniem visu laiku esmu nodarbojusies! Tas ir kā, nenovērtēja bērni manu upuri? Veltīgi esmu pūlējusies?

Caur kabineta durvīm izskan aicinājums: „Nākošais! Numur 853!”

-Ai, tagad es… ārprāts, jūs mani galīgi no sliedēm esat izsitusi…Ko lai dara? Ai, labi!

-Nāciet, nāciet, apsēdieties. Ko atnesāt upurēt?

-Attiecības…

-Skaidrs.. Nu, rādiet!

-Lūk…Skatieties, tās ir kopumā nelielas, bet ļoti simpātiskas. Un svaigas, neiznēsātas, mēs tikai pusgadu atpakaļ iepazināmies.

-Kādēļ jūs tās upurējat?

-Lai saglabātu ģimeni…

-Kādu ģimeni? Jūsējo? Vai tad ir nepieciešamība saglabāt?

-Nu ja! Vīram mīļākā jau sen, viņš pie tās skrien, melo visu laiku, visi spēki man izsīkuši!

-Bet jūs ko?

-Ko es? Parādijās manā dzīvē cits cilvēks, it kā attiecības mums.

-Ak tad jūs šīs jaunās attiecības gribat upurēt?

-Jā… Lai ģimeni saglabātu.

-Kādu? Jūs taču sakāt, ka vīram ir cita sieviete. Jums- cits vīrietis. Kur tad te ģimene?

-Nu un kas? Pēc pases mēs vēl esam precēti! Tātad- ģimene.

-Ja pareizi saprotu, tad jūs viss apmierina?

-Nē! Nē! Nu kā tad tas var apmierināt? Es visu laiku raudu, pārdzīvoju!

-Bet samainīt pret jaunajām attiecībām jūs nekādi neesat ar mieru, ja?

-Nu nav jau viņas tik dziļas, tik tāda laika pavadīšana… Un, vispār- man nav žēl!

-Ja jums nav žēl, tad mums netik. Dodiet jūsu upuri.

-Bet man teica, ka jūs te kino rādiet? Par nākotni! Kāpēc man nerādiet?

-Kino šeit visādu var skatīties. Kam par nākotni, kam par pagātni… Mēs jums par tagadni parādīsim. Slēdzam iekšā- skatieties!

-Ai, ai! Tā tak esmu es! Ak, Dievs, ko…vai tad es tā izskatos? Meli! Es par sevi vienmēr rūpējos.

-Nu tur tā ir jūsu dvēsele, kas tādā veidā uz ārpasauli projicējās.

-Kā tas ir? Pleci ierauti, lūpas izkaltušas, acis sarkanas, mati saķepuši….

-Tā vienmēr izskatās cilvēki, ja dvēsele raud…

-Bet, kas tas par puisīti? Kāds jauks…Skatieties, viņš man pieglaužas!

-Nepazināt ja? Tas ir jūsu vīrs. Dvēseles projekcijā.

-Vīrs? Kādas muļlķības! Viņš ir pieaudzis cilvēks!

-Bet dvēselē bērns. Un pieglaužas kā pie mammītes…

-Jā, viņš arī dzīvē tā! Pielien, tiecās!

-Tātad nevis jūs pie viņa, bet viņš pie jums?

-Nu, es jau no bērnības esmu sapratusi, kad sievietei ir jābūt stiprākai, gudrākai, izlēmīgākai. Viņai ir jāvalda ģimenē un vīrs jāregulē!
-Tā tas arī ir. Stipra, gudra, izlēmīga mammīte regulē savu dēliņu- vīru. Salamā, pažēlo un piedod. A, ko jūs gribējāt?

-Ļoti interesanti! Bet es taču neesmu viņam nekāda mammīte, esmu sieva! Bet tur ekrānā… Viņš ir tik vainīgs, un tūlīt atkal pie savas maukas aizskries, bet es viņu vienalga mīlu!

-Protams! Bez šaubām! Tā taču notiek: puisītis paspēlējas smilšu kastē un atgriežās mājās. Pie māmiņas. Paraud, nokaunās… Labi, filmas beigas. Noslēgsim mūsu tikšanos. Upurēsiet mīlesību? Nepārdomājāt?

-Bet nākotne? Kāpēc jūs man nerādiet nākotni?

-Tāpēc, ka jums viņas nav! Ja tāda ir tagadne!  Ja neaizbēgs pavisam jūsu pieaugušais ‘’puisītis” pie kādas citas sievietes, tad  slimība. Vai vispār- nekuriene! Kopumā ņemot viņš atradīs veidu, kā izrauties no mammītes brunčiem. Viņam jau nu noteikti ir gribēšana pieaugt….

-Nu bet ko tad man darīt? Kā labā tad es upuri nesīšu?

-Jums labāk zināms! Iespējams par mammīti būt jums ļoti patīk. Vairāk nekā būt par sievu.

-Nē, nē, man patīk būt mīlošai sievietei!

-Bet mammītes arī  mēdz būt mīlošas sievietes- pat ļoti bieži!  Tad ko? Esat gatava nest upuri? Dēļ tā, kas jums ir un lai vīrs tā arī paliek par puisīti?

-Nē, neesmu gatava! Man vajag padomāt.

-Protams, protams. Mēs dodam laiku pārdomām.

-Bet padomus jūs nedodiet?

-Vienmēr un ar lielāko prieku!

-Sakiet, kas ir jāizdara, lai mans vīrs…nu, izaugtu?

-Laikam jau jāpārstāj būt par mammīti. Jāpagriežās  ar seju pret sevi un jāiemācās būt sievietei: iekārojamai, aizraujošai, noslēpumainai. Tādai puķes gribās dāvināt un serenādes dziedāt, nevis raudāt pie viņas siltajām, maigajām krūtīm.

-Ja? Jūs domājiet, ka palīdzēs?

-Parasti palīdz. Nu, tas ir tajā gadījumā, ja jūs tomēr izvēlēsieties būt par Sievieti. Bet, ja kas- nāciet, upuri pieņemsim! Un tās attiecības, kuras tiko jums sākušās ir lieliskas, mēs ar lielāko prieku ņemsim! Vai zināt, cik cilvēku pasaulē par tādām attiecībām sapņo? Ta kā, ja izdomāsiet tās upurēt tiem, kam tās pietrūkst- laipni lūdzam!

-Es padomāšu…

Nr 853 apjukusi iziet no kabineta, ar derbošām rokām piespiežot pie krūtīm savas attiecības.

Nr 854 ar lielu uztraukumu iet iekšā kabinetā.

-Esmu gatava upurēt savas intereses tikai tāpēc, lai mana mamma nebūtu sarūgtināta.

Durvis aizverās..Pa koridoru staigā cilvēki  spiežot pie krūtīm savas vēlmes, talantus, karjeru, iespējas-visu to, ko viņi ir gatavi nesautīgi upurēt…

Autore- psiholoģe, pasaku terapeite Irīna Semina

http://fit4brain.com/1711