Parunā ar Viņu!
Tu tik bieži esi aizmirsis parunāt. Aizbildinoties, ka nav laika. Vienmēr atrodās miljoniem aizbildinājumu, miljoniem šķēršļu…
Parunā ar Viņu!
Saki, ko tur, gan jau…Nu tā neērti, viss tak ir ok, ko es tur…Nu kaut kad. Kad satiksimies nākošreiz, tad noteikti parunāšu. Nu vēl tak’ laika gana….Parunāšu. Parunāsim!
Zini, tuvāka cilvēka par Viņu tev nav bijis. Tagad gan viss pamainījies, bet vienalga-domas jau nobriest, bet pār lūpām vārdi netiek…
Tad, kad neesi blakus, pēkšņi iedomājies par Viņu un parādās tik daudz vārdu, ko vajadzētu un varētu pateikt. Kad esi blakus vārdi paliek nepateikti. Nu kaut kā neizskan… Iemaisās pa vidam tās sarunas bez satura- ā, nu jā, ir tā, ir šitā…nu kaut kā… Tagad jau tāda mode-runāt par neko….
Reti jau esi blakus. Dzīve ir aizpildīta ar visādiem sīkumiem aizklājot to īsto, to LIELO… Parasti jau tā ir…patiesais vienmēr ir kaut kur aizslēpies, kaut kur neredzams… Bieži vien palaists garām un nokavēts.
Parunā ar Viņu!
Šis cilvēks tev patiesībā tik daudz nozīmē… Šis cilvēks tev palīdzēja izaugt. Šis cilvēks nekad tevi nav nodevis un nenodos. Lai arī tu bieži esi darījis pāri, licis sarkt, nopūlēties, kaunēties… Tik daudz rūpju un raižu dēļ tevis….
Parunā ar Viņu!
Parunā no sirds! Nu jā, dažreiz vārdi ir lieki, dažreiz bez vārdiem viss ir skaidrs. Var parunāt bez vārdiem. Vārdi parasti ierobežo, ieliek kaut kādos rāmjos. Sarunas bez vārdiem ir patiesas-tās nekad neko nepasaka līdz galam…ir klusums un Jūs saprotat viens otru. Vienkārši un patiesi bez piepūles.
Parunā ar Viņu! Parunā, kamēr nav par vēlu…
Tās īstās sarunas nav sīkumos, tās īstās nav dēļ parunāšanas tapēc vien, ka jāparunā…Tās īstās bieži vien ir nepaspētas…un tad jau ir par vēlu…KAD PAR VĒLU, TAD MUTE PATI VERAS VAĻĀ, BET IR PAR VĒLU….Tad nožēla par nepaspēto, bet par vēlu nožēlot…
Parunā ar Viņu!
Nevis kaut kad…….., BET TŪLĪT!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
