Vasarīgi lietains sveiciens Tev šajā piektdienas rītā!

Vispār jau man dikti patīk lietainās dienas. Nu ir tajā visā zināma romantika! Un galu galā – zemei taču slāpst. Tās ir dienas, kad zeme tiek padzirdināta. Bez ūdens nevaram iztikt neviens

Ja reiz par lietainām dienām sāku runāt. Arī cilvēkam vajag lietainās dienas – gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Var nomazgāt dvēseli. Reizēm ļoooti vajag. Reizēm sanāk gluži neplānoti. Jebkurā gadījumā svētīgi. Jo pēc tam atkal dvēsele tīra un balta.

Šorīt – vēlreiz par to, kā rodas pārpratumi un vai no tiem vispār iespējams izvairīties.

Ne-a! Nav iespējams! Jo ļoti, ļoti atšķiras cilvēku uztvere, attieksme pret sevi, pret otru, vēl ir paša pagātnes pieredze – kas liek reaģēt tā un ne citādi. Katrs šajā pasaulē raugāmies caur savas pieredzes prizmu un patiesībā katrs saskaramies vai esam saskārušies ar gana nopietniem pārbaudījumiem savā dzīvē.

Vienam izdodas grūtības vieglāk pārvarēt, citam pieredzēto pārbaudījumu dēļ sevī gadās kaut ko ‘salauzt’. Visādi mēdz būt. Un tāpēc arī – visādi reaģējam.

Gadās pat tā, ka kaut ko dari labāko nodomu vadīts (ir jau ir tas teiciens – par to, kurp labākie nodomi ved..), bet pretī sastopi savā ceļā neiecietību, agresivitāti. Patīkami nav. Bet tas nekad nav tik vienkārši kā izskatās pirmajā acu uzmetienā. Visvienkāršāk, protams, ir atcirst pretī un aizcirst durvis.

Tomēr tieši šis ir tas brīdis, kad jo īpaši vērts ļauties cilvēkmīlestībai. Tak nezini, kam tas otrs vien nav gājis cauri un kāpēc kļuvis par to, ko kļuvis. Un kāpēc uz visu, kas notiek ap viņu, lūkojas aizdomu pilnām acīm. Tātad, dzīve nav diez ko lutinājusi. Un cilvēks vairs cilvēkam.. tā pa īstam nemaz neuzticas. Kāpēc lai tādam “pretuzbruktu” un vēl vairāk vairotu viņa neticību labajam cilvēkos..? Kāpēc lai vēl vairāk vairotu sāpes? Jo īpaši, ja var tās nevairot..

Kā jau visi zinām, neko nevar ietekmēt, kas ārpus mums. IR vērts palūkoties sevī. Un pajautāt: “kāpēc man tas sāp? kāpēc vispār uz to līdzi reaģēju?” Protams, ne vienmēr izdodas sevī noturēt milzīgas sapratnes un iecietības sajūtu. Gadās, ka paslīdam līdzi. Un uz uzbrukumu ar pretuzbrukumu noreaģējam.

Vistrakāk sāp vārdi. Reizēm tie tā saduras sirdī, ka vai nezini kur likties! Bet vienmēr var vērst par labu. Ko darīt? Nu, pirmkārt, tos asos vārdus no savas sirds pa vienam vien izlasīt laukā.. Un .. piedot, piedot un piedot. Nu nekas nav tā, kā izskatās.

Kam pašam ļoti sāp, tas reizēm nemāk savādāk – un tad nu šo savu sāpi uz katru – pa labi un pa kreisi – visur kur dodas, dodas ar sāpi. Tādam, kuram sāp, nevajag nodarīt vēl vairāk sāpju. Tādam cilvēkam mīļumu un sapratni vajag. Tas gan nenozīmē, ka tev jāļauj ar sevi manipulēt. Nē, robežu novilkšana ir tavā ziņā. Un ļauties upura-glābēja-tirāna bieži vien neapzinātajām spēlītēm – tas par labu nenāks ne tev, ne tam otram. Tas pazudina visas spēlē iesaistītās puses..

Skaudrā patiesība ir tāda: ikviena mūsu reakcija uz kaut ko – vai tā būtu kāda situācija, jeb cilvēks, ko esi saticis – ir atbilde par to, ko varam sevī pamainīt. Atspoguļo paša vājās vietas. Ja kaut kas pašam ļoti iesāpas, tad – nav vērts to otru vainot. Atnāca, parādīja tev tavus klupšanas akmeņus. Var paldies pateikt. Bet vainot gan ne. (jo pateicoties vainas sajūtas izraisīšanai, kādam drīz vien modīsies ‘upura’ sajūta. Atkal graujošais trijstūris klāt..)

Pārpratumi bija, ir un būs. Jo katrs šo pasauli savādāk skatām. Katrs atrodamies tur, kur atrodamies. Ar to pieredzi, kāda nu katram dāvāta un izvēlēta.

Tava un mana atbildība – ja reiz pārpratums gadījies – palūkot, ko nekavējoties vērst par labu. Un to arī izdarīt. Katrā ziņā – bez tiesu darbiem un nosodīšanas. Tos nu gan ne. Jā, it nemaz nav viegli pieņemt, ka visi šo pasauli neredz mūsu acīm. Un tomēr, katram sava pieredze. Tik ļoti, ļoti vērtīgi to paturēt prātā un sirdī. Katrs šo pasauli redzam savādāk. Un katram savs pieredzes ceļš noiets.

Vairosim savstarpējo sapratni. Nevairosim sāpes.

Un ja nu tomēr – pašam liela sāpe iekšā dzīvo – varbūt tas mirklis ir klāt, kad palaist to vaļā…  nomazgāt dvēseli baltu un tīru un  .. piedot.. un ļaut sev no jauna labajam sevī un cilvēkos ticēt

Dace Pavloviča