Kāds Gudrais paņēma tukšu trauku un piepildīja to līdz augšai pilnu ar palieliem akmeņiem.

Viņš sasauca savus skolniekus un uzdeva tiem pirmo jautājumu:
– “Sakiet, Godātie, vai mans trauks ir pilns?”
Uz ko skolnieki atbildēja:
– “Jā, Skolotāj, trauks ir pilns!”
Tad Gudrais paņēma pilnu trauku ar zirņiem un visu to iebēra traukā ar akmeņiem.
Zirņi aizņēma vietu starp akmeņiem. Un atkal Gudrais uzdeva jautājumu skolniekiem:
– “Sakiet, Godātie, vai tagad mans trauks ir pilns?”
Skolnieki atkal atbildēja apstiprinoši.
Tad Gudrais paņēma kārbiņu ar smiltīm un iebēra to traukā, kur jau atradās akmeņi un zirņi. Smiltis aizņēma neaizpildīto telpu.
Un Gudrais sacīja:

– “Es vēlos, lai Jūs apzinātos, ka Trauks – tā ir mūsu dzīve. Akmeņi – pašas galvenās mūsu dzīves vērtības. Zirņi – tās ir lietas, kuras ir patīkami, ka ir, taču bez tām var iztikt. Smiltis – tie ir visi sīkumi, ar kuriem pilna katra cilvēka dzīve.
Ja iesākumā mēs trauku piepildītu ar smiltīm, nepaliks vietas zirņiem, kur nu vel lielajiem akmeņiem.
Tā arī dzīvē – ja tērēt savu laiku sīkumiem, galvenajām, svarīgajām lietām neatliks laika.

/Ginta Filia Solis/