Skatieties – teica Faraons priesteriem – lejā stiepjas garas rindas važās iekaltu vergu, kas stiepj pa vienam smagus akmeņus. Tos apsargā liels skaits zaldātu. Jo vairāk vergu, jo labāk valstij – tā mēs vienmēr esam uzskatījuši. Taču, jo vairāk vergu, jo vairāk mums jābaidās no sacelšanās. Mēs pastiprinam apsardzi. Mēs esam spiesti savus vergus labi barot, savādāk viņi nevarēs veikt šo fiziski ļoti smago darbu. Taču viņi vienalga ir slinki un visu laiku domā par sacelšanos…
– Skatieties, cik lēni viņi kustās un slinkie sargi pat nedzen viņus ar pletnēm un nesit – pat spēcīgākos vergus.
Taču, es jums apsolu – viņi kustēsies ātrāk. Viņiem nebūs vajadzīgi sargi. Sargi arī pārvērtīsies par vergiem. Un paveikt to var tā.
Lai šovakar pirms saules rieta ziņneši iznēsā Faraona rīkojumu, kurā būs teikts: “Ar jauno dienu visiem vergiem tiek dota pilnīga brīvība. Par katru pilsētā nogādāto akmeni, brīvais cilvēks saņems vienu monētu. Monētas var apmainīt pret ēdienu, apģērbu, dzīvesvietu, pat pili. No šī brīža jūs esat brīvi cilvēki!”…
No rīta Faraons ar priesteriem uzkāpa skatu laukumā.
Skats, kas pavērās viņu acīm, pārsteidza visus.
Tūkstošiem cilvēku – bijušie vergi, uz sacensībām nesa tos pašus akmeņus, ko agrāk. Nosvīduši, pārmocījušies, daudzi stiepa pa diviem akmeņiem. Arī daudzi apsargi stiepa akmeņus. Cilvēki, kuri no šodienas skaitījās brīvi, jo važas bija noņemtas, centās saņemt pēc iespējas vairāk kārotās naudas, lai uzceltu savu laimīgo dzīvi.
Faraons vel vairākus mēnešus pavadīja skatu laukumā, vērojot to, kas notika lejā.
Izmaiņas bija milzīgas.
Daļa vergu apvienojās grupās, uzbūvēja ratus, piekrāmēja līdz augšai pilnus ar akmeņiem un svīzdami vilka tos.
Viņi izgudros vēl daudzas palīgierīces, lai varētu aizvest pēc iespējas vairāk akmeņu – pie sevis ar prieku nodomāja valdnieks. Lūk, arī parādījās ūdens un pārtikas pienesēji… Drīz izvēlēs sev priekšniekus un tiesnešus.
Lai izvēl, viņi taču uzskata sevi par brīviem cilvēkiem, taču būtība nav mainījusies –
VIŅI VĒLJOPROJĀM STIEPJ AKMEŅUS……
/Paldies par šo Gintai Filiai Solis/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
