Man par savām problēmām stāstījuši tūkstošiem cilvēku un līdz šim man nav gadījies sastapt starp tām nevienu reālu! Visas problēmas ir melīgas – jūs tās radāt, jo bez tām jūtaties tukši. Ja nav problēmu, nav ar ko nodarboties, nav ar ko cīnīties, nav kur iet. Cilvēki staigā no viena guru – pie otra, no viena meistara – pie otra, no viena psihoterapeita – pie otra, no vienas palīdzības grupas – uz citu, tāpēc, ka, ja to nedara, tad jūtas tukši un pavisam nejauši sāk šķist, ka dzīve ir bezjēdzīga. Jūs radāt problēmas, lai varētu sajust, ka dzīve – tas ir milzīgs darbs, izaugsme un jums nākas smagi cīnīties.

Vai esi sev uzdevis pašu galveno jautājumu: vai patiešām eksistē problēmas, vai arī tu pats tās radi un tik ļoti esi ar tām saradis, ka bez to kompānijas vienkārši nevari iztikt? Tev bez viņām būs skumji un vientuļi? Tu esi gatavs būt pat nelaimīgs – lai tikai nebūtu tukšs. Ļaudis ķeras pie savām nelaimēm, lai tikai nepieļautu tukšumu sevī.

Tu pats baro savas nelaimes. Skaties! Kad viena problēma pazūd, tūlīt atrodas cita, kurai atradīsies vieta. Situācija atgādina čūsku, kas, atbrīvojusies no savas vecas ādas, pati vienalga paliek.

Kā tiko viena problēma tiek atrisināta, tās vietā parādās cita. Un ja labi ieskatīsies, ievērosi, ka otrā problēma ir ar līdzīgām īpašībām, kā pirmā. Sāc risināt otro un aiz viņas jau nākamā un atkal – nākamā.

Lūdzu, paskaties, ar kādiem niekiem tu nodarbojies. Iesākumā tu problēmu radi, pēc tam dodies meklēt tai risinājumu. Vienkārši vēro – kāpēc tu radi problēmu. Problēmas risinājums atrodas tās pašā sākumā, tajā mirklī, kad tu to radi – labāk neradi! Tev nav nekādu problēmu – svarīgi saprast vien to.

Ja jums ir par maz paša problēmu, jūs sākat domāt par cilvēci, par pasaules likteņiem… – sociālisms, komunisms un tamlīdzīgas muļķības. Jūs sākat domāt par pasauli tā, it kā pasaule būtu atkarīga no jūsu padomiem.

Mani neuztrauc tavas problēmas. To ir miljoniem, un ir pilnīgi bezjēdzīgi tās risināt – jo to radītājs esi tu pats, bet pats centies palikt ēnā. Es atrisināšu tavu problēmu, bet tu radīsi desmitiem jaunu.

Es pastumšu malā tavas problēmas un tikšu līdz tevīm. Jāmaina ir to radītājs. Un kad tu izmainīsies, problēmas tuvākajā apkārtnē izzudīs.

Atceries labi: tev pašam sagādā baudu auklēties ar savām problēmām, tāpec tu tās radi. Ir daudz iemeslu, kāpēc tu no tām gūsti baudu.

Visa cilvēce ir slima. Tam ir daudz principiālu iemeslu, kurus mēs cenšamies neredzēt.

Kad bērns saslimst, viņš saņem uzmanību. Kad viņš ir vesels, nevienam gar viņu nav nekādas daļas.

Uzmanība – tā ir enerģija. Kad kāds tevi apbalvo ar mīlestības pilnu skatienu, viņš tev dod barību – ēterisku barību. Katram bērnam vajadzīga uzmanība, bet tu to dod tikai tad, kad viņš ir slims, kad ir kāda problēma. Un tāpēc, kad bērns sajūt uzmanības trūkumu, viņš izdomā problēmu, pats to rada.

Mīlestība – lūk, galvenā vajadzība.

Kā tavs ķermenis barojas ar ēdienu, tā arī tava dvēsele barojas ar mīlestību. Taču mīlestību tu vari saņemt tikai tad, kad esi slims, kad tev ir kāda problēma, savādāk neviens neiedomājas tev to dot.

Bērns mācās no tevis, rezultātā arī iemācās radīt problēmu. Viņš saprot, ka pietiek vien saslimt, kad visi metīsies viņu žēlot un lolot.

OŠO

/Paldies par šo Gintai Filiai Solis/