Par tevi parūpēsies! Tikai nebaidies!
Tiem, kas tumsā, tiem, kas bailēs, mokās, sāpēs, lai ir mierinājums, lai ir kāds, kas parūpējās.
Kad roka stiepjās pēc palīdzības, lai ir pretī roka, kas dod to, kā pietrūkst.
Kad vientulība un izmisums, lai ir kāds drošs un uzticams plecs uz kā atbalstīties.
Tik daudz uz pasaules pietrūkst, tik maz piepildījuma. Tik īss ir laimes mirklis, tik īss ir prieks. Visa vienmēr pietrūkst.
Un tajās tālajās vietās, kur nav ko ēst, nav ko dzert, kur glāsta vietā sitiens-lai pazūd, lai izgaist! Lai ir kāds, kas pabaro to, kas nav ēdis un padzirda to, kas izslāpis. Lai ir kāda stipra roka, kas aptur sitienu un tā vietā sniedz glāstu. Lai izgaist naids, kas tuvos šķīris, lai izgaist pazemošana, nicinājums, izmantošana.
Un kad uz tevi kliedz, lai skaļie vārdi pārvēršās skaistā mūzikā. Lai ir kāds, kas ar labiem vārdiem silda.
Par tevi parūpēsies-tu tikai nebaidies!
Nebaidies!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
