Lietains un pavasarīgs sveiciens Tev šajā svētdienā!

No kāda sava lasītāja saņēmu jautājumu: kur tu ņem to neizsīkstošo dzīvesprieku un enerģiju?

Tā, kur es ņemu. Padomāsim. Nu tur, kur dod Laikam jau visvairāk no dabas. Bet šajā ziņā palaimējies arī man pašai, jo man iekšēji lielas rezerves.. ja daba kādu laiku neko nepiedāvātu, dzīvotu no saviem krājumiem. Ģenerētu prieku pati, ar savas dvēseles spēku

Jo vairāk pieredzes, jo vairāk mācībstundu, jo vairāk saproti, ka ieguvējs vari būt vien tad, ja uz jebko reaģē ļoti elastīgi. Pieņem jebko. Spēj tolerēt jebko. Lai kas arī nenotiktu apkārt, spēj iekšējo mieru noturēt. Ne vienmēr viegli. Bet tas ir iespējams. Un ja tomēr jūti, ka vairs nespēj, tad ir jāmaina vide, apstākļi, jāmeklē savs ceļš. Lai spētu atkal! Galvenais nepārdot savu iekšējo mieru, lai izdzīvotu.. To gan ne. Dikti dārgi maksāsi, kamēr atgūsi to, ko reiz vieglprātīgi pārdevi..

Kādreiz dzīvoju ar pārliecību, ka par manu prieku atbildīgi līdzcilvēki. Kādam kaut kas ir jāpaveic, lai man būtu .. prieks. Jā, tā arī domāju – tas otrs par manu prieku atbildīgs To, ka tā vis nav – sapratu relatīvi nesen. Pēdējo pāris gadu atklāsme

Jo pašpietiekamāks esi, jo vairāk ‘vinnē’.. Neesi vairs atkarīgs no līdzcilvēku noskaņojuma, nedz arī gaidi, ka kāds parūpēsies par to, lai tev būtu labi. Pats. Un tikai pats. Protams, forši, ja kāds piepalīdz, bet kopumā uz tādām situācijām vairs necentrējos. Tā var kļūt līdzatkarīgs. Un sevi pazaudēt tad jau tas tāds pāris minūšu jautājums. Turklāt, ja pats sev atsakies dot to, kas tev nepieciešams, kāpēc lai citi cilvēki tev to dotu..?

Nu ja reiz par prieku runājam, tad arī par vēl pāris komandas spēlētājiem – vēl vienu sabiedroto – iekšējo mieru un “opozīciju” jeb trauksmi varētu papļāpāt.

Ko saprotu ar vārdu ‘trauksme’? Tā ir nemitīga skriešana. Nemitīga sevis nodarbināšana, jēgpilnu un mazāk jēgpilnu nodarbju meklēšana, lai tik nevajadzētu palikt ‘ar sevi divatā’. Pasarg Dies, bezdarbībā..

Jā, trauksme – kā mukšana no sevis, mēģinājumi no sevis aizbēgt.. Trauksmes pārņemtam cilvēkam mierā nosēdēt – neiespējamā misija. Par kaut kādu klusuma, meditācijas brīdi un nekā nedarīšanas mirkli vispār ne runas. Nav laika! Jāskrien (lasiet: jābēg.. p.s… no sevis) Faktiski gribas apgalvot šo: trauksmes pārņemts cilvēks nav kontaktā ar sevi ne tik cik melns aiz naga. Viņš ir izšķīdis- atrodas visur un nav nekur vienlaicīgi. Vai tāds cilvēks spēj sadzirdēt savu sirdi? Un savu dvēseli..? Spriediet paši.

Iekšējā miera jēdzienu jau laikam jāpaskaidro nav. Bet labi. Pāris vārdos: iekšēja stabilitāte, kurā spēj stāvēt pāri jebkam, kas notiek tavā dzīvē. Saglabāt mieru, nešūpoties līdzi, vērot, saprast AR SIRDI un redzēt AR SIRDI ..bet nešūpoties, nepavilkties un pats galvenais, neuzvilkties (!!!) līdzi..

Dikti vienkārši skan, zinu. Pateikt vienmēr vieglāk nekā izdarīt. Un tomēr. Manuprāt, dzīvesprieks bez iekšējā miera nevar pastāvēt. Un ja esi trauksmē, priekam nav vietas. Vieta ir tikai .. trauksmei.

Ko iesāksi ar savu prieku? Ļausi tam ieraudzīt dienas gaismu? Nezinu, kaut vai pastaigas laikā ļausi sev ne tikai redzēt, bet arī ieraudzīt skaistumu, kas tev apkārt? Ar sirdi – ieraudzīt. Jo prieks dzimst .. sirdī.

Un ko ar trauksmi? Atradīsi brīvu brīdi, lai ieskatītos sevī un ļautu sev sajust, no kā patiesībā bēdz un kur mēģini paspēt? Pietiks drosmes? Bez drosmes te nevar. Kad apstājies, sajūti un saproti, ka bēgt vairs nevēlies – tas iet roku rokā ar šo – kardinālām pārmaiņām, kuras nepieciešams ieviest savā dzīvē. Parasti: ar steigu un nekavējoties ieviest. Varbūt pat zināmi nežēlīgā veidā izravējot no savas dzīves to, kas līdz šim traucējis tev .. ieelpot mieru sevī..un licis no sevis bēgt..

Tava dzīve ir .. tavās rokās. Ja jūties labi, esi uz īstā ceļa. Ja bēdz .. no sevis, lūko, kad vari apstāties.. Sevi satikt ir vērtīgi. Jo ir vērtīgi izdzīvot savu, ne svešu dzīvi..

Iekšēja miera piepildītu šo dienu un ne tikai šo dienu vien vēlot,

Ar mīļumu ,
Dace Pavloviča