„Zini, es tevi negribu mācīt! Pareizāk- iestāstīt, jo tad sanāks, ka tu pieņemsi manu versiju par savējo un akli viņai ticēsi un akli atbalstīsi, kaut vai aiz cieņas pret mani. Tev jāatrod pašam sava versija, jo tikai tad tu spratīsi kas ir kas un kurš ir kurš.

Pasaulē vienmēr būs daudz un dažādu versiju. Tieši tā, kurai seko vairākums nebūt nenozīmē, ka ir vispareizākā, patiesākā,noderīgākā. Bieži vien šis vairākums seko vienkārši tāpēc, ka ir safanojies, aizrāvies. Paskaties, cik daudz nelaimju ir bijis pasaulē tikai tapēc, ka cilvēki akli tic kaut kam. Sākot no maziem strīdiem un beidzot ar pasaules kariem. Akli tic un seko, jo ir pārāk aizrāvušies. Kas pārāk aizrāvies, tas krīt galējībā, tāpat kā tas, kas pārāk vienaldzīgs.

Kaut kur pa vidu esot var skatīties uz visu. Pa vidu nav labais krasts vai kreisais. Pa vidu abi krasti vienlīdz labi redzami. Un nevar teikt, ka labais krasts ir sliktāks par kreiso, vai arī kreisais labāks par labo…Tie ir vienlīdzīgi.  Esot pa vidu var saprast, ka nav nekā galīgi laba, tāpat kā nav nekā galīgi slikta. Nav nekā noturīga, nav nekā mūžīga.

Kādreiz tev skolā patika viena meitene, bet tu nesadraudzējies ar viņu, jo pārējai klasei viņa nepatika. Tu ticēji, ka vairākumam ir taisnība un ar laiku arī tev viņa sāka šķist ne tāda kā vajag. Bet kā tad īsti vajag? Kur ir tas standarts? Pārāk netīrās drēbēs (cilvēks nav viņa apģērbs), pretīga seja?(cilvēks nav viņa seja), pārāk kautīga, pārāk ierāvusies sevī, pārāk iedomīga (cilvēks nav viņa rakstura iezīmes). Ir daudz un dažādu iemeslu kapēc vienu brīdi cilvēks ir skumjš, citu priecīgs…Un tu nepiegāji viņai klāt, kaut sākumā tev viņa šķita interesanta, tu pakļāvies masai un tā arī nekad neuzzināji, cik viņa ir brīnišķīgs cilvēks. Tu nekad arī to neuzzināsi. Jo tu aizpeldēji uz kreiso krastu un atbalstiji kaut kādu versiju. Tu neatrāvies no masas un neizdibināji savējo, jo baidijies zaudēt… ko? Savu reputāciju, savu negribēšan atkrist no kolektīva.  Savu negribēšanu iet pret vairākumu un pašam saprast, uzzināt.. Tu ieguvi laicīgu patvērumu pie masas, bet zaudēji neatkarību. Un vēlāk arī pašu masu, jo jūs visi beidzāt skolu un aizgājāt kur kurais. Zaudēji iespēju izzināt, zaudēji iespēju iepazīt. Un cik daudz tu zaudē pašalik?

Cik daudz krāmu tagad ir ap tavu kaklu? Skolas laiks jau sen beidzies. Bet tu vēljoprojām slīdi no labā krasta uz kreiso, nekur neatrodot mieru. Tagad tev patīk tas, kas patīk darba kolēģiem. Tu dzer kopā ar viņiem alu, nekas, ka tev viņš īpaši negaršo-nevar tak atkrist no kolektīva. Tu velc kājās neērtas kedas un sauc tās par stilīgām, jo tev apkārtējie nēsā tādas firmas un tu nevari atkrist. Cik daudz ir tava? To nevar zināt, kamēr esi vai nu labajā, vai kreisajā krastā. Nevar.”, Viņa man teica un piecēlās. Un aizgāja.

Man laikam vajadzētu automātiksi piekrist viņas viedoklim, jo es viņu cienu kā cilvēku. Bet savādi-viņa negrib, lai es piekrītu. Kā tad tā? Es visu dzīvi esmu pieradis piekrist tam, kas man simpatizē un nepiekrist tam, kas man nesimpatizē. Es piekrītu tam, kas man šķiet izdevīgi. Hmm….bet vai izdevīgums vienmēr nozīmē arī patiesību?!