„Paliec  vēl drusku- uzkavējies….!”

„Nē…!”

Cik gan ātri maigumu un tuvību var apgāst naids. Viens nepareizs vārds, viens nepareizs skatiens un jau tas, kas ierpriekš bijis tuvs nu ir tāls un vēss.  Cik gan ātri viss var beigties- lielās mīlestības, sirsnīgās draudzības. Neticami!
„Paldiec  vēl…lūdzu….!”

„Tu man vairs neko nenozīmē…!”

 „Paliec…!”

„Tu man esi tukša vieta…!”

Viena roka, kas sniedzās pretī, otra to atgrūž- tā rodās salauztās sirdis, lai gan salūst tas trauslais uzticēšanās stiebriņš. Es tev sevi atdevu, bet tagad tu mani aizmet kā nevajadzīgu. Sāp jau tā vienaldzība, kas iepriekš bija mīļums un ieinteresētība. Vienaldzība, kas kā radiācija staro no cilvēka, kuram tika dāvāta uzticība. Cilvēki dāvina sevi viens otram, atdot pavisam ticot, ka otrs spēs dāvanu turēt cieņā un godā mūžīgi-reti sanāk. Aizvien pieaugošā vilšanās itin visas kopā būšanas piesārņo. Vilšanās, kas rodas no idejas- ir jābūt tā un ne savādāk. Un kad ir savādāk, tad nāk vilšanās.
Līdzīgi kā laika apstākļi viss var mainīties vienā mirklī un tu nezini- kad. Kādam kaut kas uznāk un viss. Tā beidzās lielās sirsnīgas draudzības, tuvības…  Vienu brīdi viss var sadrupt, pat lielas pilis, kas šķiet stāvēs mūžību.  Nekas nav mūžīgs, itin nekas. Uznāk vētra un neatstāj aiz sevis neko.

Un varbūt skatoties tieši sejā mainīgumam un nepastāvīgumam var sajust pasaules traģēdiju stiprumu. Viss savienojās, lai atvienotos. Bet prātā dziļi stāv iekalts- savienojās, lai paliktu nemainīgs mūžīgs. Nepaliek…Mēs sevi mānam. Ja nebūtu mainīguma, nebūtu arī nekā, nekas nenotiktu, nekas nepulsētu, nekas nevirzītos. Viss būtu miris, jo nebūtu kustības. Kur kustība, tur mainīgums. Kur mainīgums, tur nepastāvīgums. Kur nepastāvīgums, tur nekādas garantijas. Kur nekādas garantijas, tur viss var būt tikpat labi kā nebūt. Un šī te neskaidrība, nedrošība seko ik uz soļa. Nedrošība rada bailes. Bailes pazaudēt. Bailes neiepatikties. Bailes aplauzties. Ik uz soļa kaut kādas bailes. Un tad ir jāmeklē kaut kas, pie kā pieturēties, kaut kas stabils, nemainīgs… Bet nav…diemžēl nav… Šī te meklēšana un pieturēšanās agri vai vēlu atkal radīs bailes, vilšanos. Ja vien varētu iemācīties dzīvot plūdumā, pieņemot realitāti kāda tā ir- neprognozējama, mainīga un bez stabila pamata zem kājām…un nemeklēt nekādu stabilo pamatu, nekādu kārtējo ‘’auklīti’’, kas ar mani auklēsies….nē….pārāk šausminoši un bailīgi…
Kad es tev padodu roku, kaut kad to atlaidīšu, es neturēšu to mūžīgi.  Kad tu mani atstāj aizejot ar citu, es tevi neieredzu, es tevi nicinu, lai arī iepriekš no sirds vēlējos, lai esi laimīga… Dīvaini, izrādās-lai esi laimīga tikai ar mani, ar citiem tu nedrīksti būt laimīga… Kādēļ?  Ja ir kāds, kas tevi  var padarīt laimīgāku, man vajadzētu par to priecāties, jo es taču vēlējos, lai esi laimīga, bet tagad nezkāpēc tevi ienīstu un vēlos, lai tu esi nelaimīga… Varbūt es savu dzīvi pārāk šauri dzīvoju? Pārāk sautīgi, egositiski. Tev ir tiesības būt laimīgai, tāpat kā man un ik vienam. Ak, pareizi, es biju pārliecināts, ka tu man piederi- un, ja tu piederi man, es tevi daru laimīgu- ja tu aizje pie cita, es kā bērns apvainojos un ienīstu tevi…Smieklīgi un traģiski.

Un tad nāk pamestības sajūta, kas miksējās ar dusmām, ar izmisumu, ar skumjām… Tā sajūta, kuru nekad nevienam nenovēlēsi. Un nezini, ko lai iesāk.  Truli griezīga…šķiet nevienam vairs neesi vajadzīgs, lai arī tā nav taisnība. Neesi vajadzīgs tam, kas tev dārgs un automātiski šķiet-nevienam neesi.  Pameta, atstāja, sabradāja… Kā lai tiek galā ar to sajūtu, kas velk bezdibenī?  Tā sajūta…un tie bezjēdzīgie jautājumi: „Kā? kapēc? ko nu?.Un tās gaidas- varbūt tomēr paliks? Vabrūt viss būs kārtībā? Varbūt, varbūt…atkal tiek dotas veltrīgas cerības un atkal vilšanās sajūta.  Prāts nerod miera, sajūtas un emocijas vēl vairāk uzkurbulē..un birst asaras… Ir žēl, ka viss skaistais neturpināsies un skumji, ka paliec atstāts. Drīzāk nodots.  Viss zaudē nozīmi un jēgu. Nekas vairs nešķiet interesants. Un tad vēl nežēlīgā atgriešanās skaistajās atmiņās… Nenormālas mocības…
„Paliec vēl lūdzu…neaizej!”…”Paliec!”

Varbūt nepaliec? Gājējs vienmēr aizies, upe vienmēr aiztecēs…tajā ir jēga, var atklāt dziļu patiesību- ja reiz nekas nestāv uz vietas, tad agri vai vēlu parādīsies cits atnācējs…varbūt simts atnācēji?  Un to, ko tieši gribās ar visu spēku noturēt, kaut vairs nav iespējams- palaist un vēlēt viņam labu ceļavēju… Jo, ko gan es zaudēju novēlot viņam laimi? Es zaudēju savu laiku kavējoties atmiņās, mokot sevi, izdzīvojot elles mokas…Kāpēc? Ja reiz iet, ir jāpalaiž, kapēc pretoties tam, kas jau noticis? Un ja reiz nav nekā tāda, kas stāv uz vietas vēljovairāk, jāatbrīvojās kautkam jaunam, kaut kam nebijušam. Jāatbrīvojās pārsteigumam, jo nekad nevar zināt, ko dzīve tev piespēlēs. Varbūt jāļaujās šim mirklim- svaigajam un daudzsološajam? Jo šeit un tagad nav nekā tāda, kas liktu pieturēties.
Un tā vietā, lai ļautos iznīcinošajām domām, es tev labāk  novēlētu laimi. Un zini, kad tā iedomājos, paliek drusku vieglāk ap sirdi…Tās laimes jau mums visiem par maz, tāpēc tā tik nemitīgi tiek meklēta visur kur.

„Nepaliec  vairs….nepaliec!”