Jauna sieviete sēdēja parkā uz soliņa un rūgti raudāja…
Šajā brīdī uz sava trīsriteņa cauri parka alejai brauca mazs puika. Ieraudzījis raudošos sievieti, viņš apstājās un jautāja:
– Tante, kāpēc Tu raudi?
– Ai, puisīt, Tu to nespēsi saprast, – viņa šņukstēdama atbildēja.
Puikam likās, ka pēc šiem vārdiem sieviete sāka raudāt vēl vairāk. Viņš jautāja:
– Tante, Tev kaut kas sāp, ka Tu raudi? Gribi, es Tev iedošu savu rotaļlietu?
No šiem līdzjūtīgajiem vārdiem sieviete sāka raudāt vēl vairāk:
– Ai, puisīt – viņa atbildēja, – es nevienam neesmu vajadzīga, mani neviens nemīl…
Puika nopietni paskatījās un jautāja:
– Tu tiešām visiem paprasīji?
/Ginta Filia Solis/
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
