Padod savas nosalušās rokas! Pasaule ir aizmirsusi siltuma. Tā slēpjās aiz aukstiem mūriem, uzceltiem, lai atsvešinātos viens no otra.

Tavas rokas ir salušas ilgu laiku un arī tu pati esi kļuvisi auksta. Padod savas nosalušās rokas. Starp aukstajiem mūriem vienmēr ir kaut kādas plaisas, kaut mazas maziņas, bet šad tad pa tām izspraucās siltums. Tas izspraucās brīžos, kad brūk pamati. Brūkot pamatiem viss kļūst nestabils, neaizsargāts… Un tieši tad, kad brūk- tad siltums ir visvajadzīgākais. Tas siltums, kas vieno, nevis auksums, kas šķeļ.

Padod savas nosalušās rokas, manī ir vēl nedaudz siltuma, es to atdošu tev, jo tev jau pavisam vairs nav…izdzisis, samīdīdīts, pakļauts un izsmiets, nonicināts…

Tik viegli ir dalīties ar aukstumu, bet pavisam grūti ar siltumu. Lai arī uz to balstās viss dzīvais nezkapēc aukstumam dota vaļa un priekšroka?! Tā pārspīlētā aizsardzība, tās pārspīlētās robežas- tavs, mans… Tie pārspīlētie apstākļu interpretējumi… Tie sabiezē kā aukstie mūri biezi jo biezi. Un siltums zūd. Pasaule ir aizmirsusi, ka tieši siltums tai ir visvajadzīgākais. Planēta ir viena, tā nav sašķelta miljardiem atsevišķās daļiņās…ko dalīt uz vienas vienotas planētas? Aukstie mūri dala un aizsedz patiesību- vienotību!

Padod savas nosaulšās rokas… Vabrūt ja mēs ar tevi tā sadosimies, tad tu saņemsi manu siltumu un ar savām sasildītajām rokām sasildīsi vēl kādam un vēl kādam un vēl kādam…