Un te pēkšņi viņa pacēlās pari visam. Nepalika ne kripatiņa no tā rūgtuma, no tiem pāri darījumiem, no pazemojumiem, izsmiekliem. Pirms tam likās, ja reiz to viens, divi ,trīs, daudz saka, tad tā arī ir. Redz, par mantu zādzību liek cietumā, bet cietumā neliek par iekšējā miera laupīšanu. Par aizvainošanu, pazemošanu, par noniecināšanu. Jā, publiskajā telpā, ja to izdara var cīnīties par savu ‘’goda un cieņas’’ aizskārumu. Bet ikdienā?

Bieži vien cilvēki saka, ka tā esot laba metode, “lai izdresētu”! Es tevi pazemoju un izsmeju, lai parādītu tev “tavu vietu”, lai tevi “noliktu pie vietas”, lai “panāktu savu”. Kādas tad ir izdomātas zāles pret psiholoģisko vardarbību? Vai banālās frāzes: “Neņem galvā! Būs jau labi!” Ha! Kā būt imūnam apstākļos, kur dien dienā par tevi ņirgājas? Ir kāda tablete, iedzer un ir imunitāte? Vai varbūt var kaut ko iešpricēt? Nu jā, var narkotikas iešpricēt, lai aizmirstos, tāpat alkoholu un visādu citādu drazu. Bet, patiešām, viegli teikt “neņem galvā” kamēr pats nepiedzīvo “psiholoģisku vardarbību” Var iet pie psihologa un to arī vajag darīt, ja netiek vairs galā, bet kā būtu ar kaut kādām ikdienišķām metodēm, kuras pielietojot var kļūt imūns pret izsmieklu, pet pazemošanu? Kaut kādas metodes, kuras varētu pielietot bez citu palīdzības, kuras tāpat kā konkrētus vingrinājumus ķermenim var pielietot arī stresa situācijās, lai nezaudētu iekšējo mieru un līdzsvaru. Vai ir tādas “tabletes”?

Ja aizvaino- sāp. Ja pazemo- sāp. Ja izsmej- sāp. Un domāju, ka nebūs neviena, kas tam nepiekritīs. Ja sāp, tad vajag pretsāpju tableti. Bet, sāpes ir neredzamas, netaustāmas, grūti konstatējamas un bieži vien nēsātas sevī ilgi, ilgi, ilgi… Jo sabiedrībā taču ir pieprasījums pēc smaidīgajām (veselajām), psiholoģiski stabilajām sejiņām. Un ja ir tā iekšējā sāpe, tā slimība, tad atliek vien tēlot, spēlēt teātri. “Kā tev iet? “ “Lieliski, brīnišķīgi!” (Nu bet tu jau nemaz negribi dzirdēt, ka man iet slikti) Šis te “Kā tev iet?” bieži vien tiek teikts, lai aizlāpītu to neveiklo tukšumu, kas pastāv starp cilvēkiem, kad nav ko teikt īsti viens otram, jo pārsvarā jau visi ar sevi ir aizrāvušies. Un tad arī seko tikpat tukšā atbilde: “Labi!” ‘”Nu ja, tad jau labi, lieliski! Un nesaki savu “Man iet slikti, drausmīgi! Nesabojā pozitīvo atmosfēru…Patiesībā īsti neinteresē, ja tev ir problēmas tiec ar tām pats galā, neuzvel tās uz maniem pleciem, nebojā manu labo noskaņojumu…”

Kā viņa iemācijās pacelties pāri visam? “Tu esi tāda un šitāda..” Kā nonākt līdz savam personīgajam: “Nē, es tāda neesmu…Mani tas neskar…Tas ir jūsu, tas nav mans…”

Un viņa stāsta:

“Bija reiz gadījums, kad viens nelaimīgs cilvēks skatījās man sejā un ar tādu nicinājumu teica ļoti aizvainojošas frāzes, viņs bija tik uzvilcies, tik neapmierināts ar mani… Un es nekur nevarēju aizbēgt, jo strādāju par pārdevēju, man nebija iespējas paslēpties… un nezkāpēc prātā vēl pavīdēja veikala vadītājas standartizētais teksts: “Klientam vienmēr taisnība! Ir jāsmaida klientam!” “Bet kā ar manu taisnību? Kā ar manu pašcieņu? Vai kādam ir tiesības to sabradāt? Vai kādam ir tiesības izgāst uz mani savas negācijas? Un šis te iekšējais protests vienmēr manī uzvirmoja, kad kāds neapmierinātais centās mani pazemot.

Bet, ne šoreiz, es pārkāpu pāri savai ikdienišķajai reakcijai: “Ak ,es nabadzīte! Kā viņš tā var…”Neteikšu, ka tas bija viegli, bet man nedaudz izdevās pamainīt savu skatu punktu pret notiekošo.. Un uz brīdi es pamanīju ļoti nelaimīgu, ļoti slimu cilvēku…Es redzēju viņa vājprāta pārņemto sejas izteiksmi, it kā no malas, it kā pēkšņi es nebiju iesaistītā persona, it kā viņš bļāva, runāja, bet ne ar mani personīgi… Jā, es tur biju, bet uzmanība tika pievērsta kam citam- cik viņš patiecībā bija nelaimīgs. Līdz niansēm es varētu aprakstīt viņa izskatu, drebošās rokas, sarkano, piepūsto seju, izbolītās acis..un ik pa brīdim skaļi bļaujot no viņa mutes šļakstījās ārā siekalas…precīzs dēmona apraksts…..Skats patiešām ļoti baismīgs, tikai viņš sevi neredzēja. Ja redzētu, noteikti nobītos. Un pilnīgi noteikti mierīga prāta stāvoklī, kad dusmas jau prom, viņam par sevi būtu kauns…

Es it kā izslēdzu savu iesaisti un pirmo reizi mūžā ieraudzīju patiešām nelaimīgu cilvēku, kuru ir pārņēmušas dusmas un viņš, nabadziņš nezin kā atbrīvoties, kā tikt vaļā, viņš ir absolūtā to varā…Un es…esmu tikai parasts izlādes objekts, viens no daudzajiem… Viņam ir tik spēdcīgs ieradums dusmoties, ka lai kur viņš ietu un kaut kas ir ne pa viņa prātam, uzreiz eksplodē… Viņš pats cieš no tā un vēl citi…daudz, daudz, daudz..tuvinieki, sieva, bērni, darba kolēģi, lai kur viņš arī ietu, viņam velkās līdzi šis te vājprāts, šī te dusmošanās slimība, eksplodēšana…Patiesībā visi no viņa cenšās izvairīties.. Un tam apakšā noteikti ir kaut kāds stāsts, kaut kāds ļoti personīgs un skumji sāpīgs. ”

Dusmu laikā cilvēks patiešām vairs neko nekontrolē, viņš ir nenormāls, liekams psihiatriskajā slimnīcā. Viņš ir slims un ar savas slimības simptomiem nodara pāri citiem . Līdzīgi kā turēt rokās ugunsbumbu- pirmais cietušais vienmēr ir tas, kas tur savās rokās ugunsbumbu. Sāpes ir neizturamas, tāpēc viņš ar šo te bumbu met vēl citiem, lai it kā atbrīvotos no savām sāpēm. Un tad deg gan viņš pats, gan vēl citi.

Bet, par dusmām cietumā neliek, lēkmes gadījumā psihiatriskajā slimnīcā neliek… Jo tās ir dusmas, kas nenodara kaitējumu ķermenim- vardarības pazīmju nav, lūdzu, viss kārtībā… Nekas, ka neredzamā rēta iespiežās prātā.

Viņa pacēlās pāri visam… Viens gudrais ir teicis: “Ja tu neizjūti aizvainojumu, kur ir aizvainojums?” Tikai pielietot šos vārdus dzīvē ir faktiski neiespējami, jo visur kur vien eju ir personīgā iesaiste. Bet varbūt tieši šī te personīgā iesaiste traucē pacelties pāri visam un saskatīt no malas to “otru pusi”?