Pa to pašu ceļu ejot mēs nekad vairs nesatiksimies. Un es tev ieskatos dziļi acīs. Ierakstu tās savās atmiņās- tavas skaistās acis.
Mēs stāvam viens pret otru, lai gan vienmēr esam pieraduši paiet garām. Vienaldzības dzīti. Tūkstošiem, miljoniem reižu mēs pagājām viens otram garām. Tā arī ne reizi neieskatoties acīs…
Kaut kāds spēks mūs abus apstādināja. Un tagad tu skaties manī, es tevī…
Gribās palikt… Lai arī pierasts iet, skriet, ķert, ņemt…Gribās palikt…
Un lai arī pa to pašu ceļu ejot mēs nekad vairs nesatiksimies. Un lai arī nekas nekad neapstājas, tik iet uz priekšu, iet uz priekšu, iet uz priekšu…
Mēs apstājāmies, lai kādu brīdi pa to pašu ceļu ietu kopā… Es padodu tev savu roku, tu sniedz pretī savējo.
Zini, mēs esam ceļotāji, kas nekad vairs ejot pa to pašu ceļu nesatiksies. Tieši tāpēc mūsu abu satikšanās ir tik vienreizēja.
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
