Tik tiko vēl prāts bija mierīgs. Starojošs un patīkams iekšējs prieks, piepildījums. Tās visas sajūtas, kas liek justies labi. Nākošajā mirklī kāds piezvanīja un…patraucēja. Teica ko nepatīkamu, kā rezultātā miers prātā pazuda. Tiko bija, nu vairs nav. “Nelietis! Miera traucētājs! Negribu tevi dzirdēt! Pazūdi!”

Ar kādām tiesībām viņš izjauca mana prāta mieru? Kā viņš tā varēja- satraukt, aizvainot?

Bet iedomājies, tas ir tikai šķietams miers. Ja nav nekādu traucējumu, tad miers dabiski rodās. Tas nav stabils miera stāvoklis, jo ir atkarīgs no ārpasaules. Līdz ko notiek izmaiņas, tā arī prāts mainās- no mierīga un satrauktu… Kā ūdens, ja nav vēja-mierīgs, bet ja tiek iemests akmenis, tā parādās viļņošanās.

Vai ir iespējams saglabāt prāta mieru arī tad, ja apstākļi pamainās?

Tiko man kāds piezvanīja un teica tādu vārdu savirknējumus, kas manā prātā izraisīja nepatiku, riebumu un automātiski tas kļuva satraukts. Jo es sajutu riebumu, pēc tam aizvainojumu. Un tad kliedzu klausulē pretī: “ Aiztaisi muti, negribu neko tādu dzirdēt!” Redzētu viņa seju, arī mans ķermenis iesaistītos, precīzāk kulaks un iedotu pa muti.

Bet kur šī te nepatika radās? Uz sadzirdētajiem vārdiem prāts reaģēja. Tie izraisīja nepatiku, tad riebumu, tad aizvainojumu, kā rezultātā iestājās prāta nemiers. Un uz šī te nemiera bāzes tad viņš reaģēja un ar manas mutes palīdzību raidīja atpakaļ nu jau satraukuma iespaidā prettriecienu. Ja prāts būtu mierīgs, man būtu iespēja apdomāt un izvēlēties atbilstošu reakciju. Bet tā kā viņš tika traumēts, jeb satraukts, es īsti nekontrolēju ko pateicu, jo pateicu spontāni, varbūt krietni par daudz, bet nu reaģēju uz vārdiskajiem sitieniem.

Bet kāpēc radās nemiers par šiem te konkrētajiem izteiktajiem vārdiem? Varbūt prātā glabājās tāds kā nospiedums, kas tad liek automātiski reaģēt uz to vai citu parādību. Līdzīgi kā alfabēts, kas iemācīts ir kā tāds burtu nospiedums prātā,. Un ar šo te nospiedumu palīdzību mēs lasam tekstu, kurš uzrakstīts. Katram vārdam ir kaut kāda nozīme, pie kuras mēs turamies- māja ir māja nevis kalns. Un šo te nozīmi vai pat sajūtu prātā glabā tāds kā nospiedums. Un tagad man pa telefonu pasaka, ka es esmu “pilnīgs idiots, jo neesmu izdarījis to un to” Šitie burtu savienojumi: “P-I-L-N-Ī-G-S I-D-I-O-T-S” mani nopietni izsita no līdzvara. Satrauca nepajokam. Pie tam to cilvēku, kas mani aizvainoja uzskatīju par draugu. Vēl viens prātā ierspiedies nospiedums- draugs (automātiski tuvs, uzticams cilvēks- savējais) Lai nu kurš, bet DRAUGS nu nedrīkst TĀDUS BURTUS lietot, jo draugam taču ir jāatbalsta.

Un itin nemaz nepamanu, kā visas tās reakcijas norisinās automātiski, it kā bez manas piedalīšanās. Automātiski reaģēju uz aizvainojumu, it īpaši smagi, ja tuvs cilvēks aizvaino. Rezultātā jūtos satraukts, aizkaitināts, sadrūmis. Un domāju, ka tas ir normāli.

Bet ja tā no malas padomā- KAS TIEŠI MANI TEIKTAJĀ AIZVAINOJA?

Sadalot pa reizinātājiem vārdu savienojumu PILNĪGS IDIOTS sanāk tā: “PIL” (absolūti neko neizsaka šāds savirknējums) NĪGS (arī neko) ja saliek atpakaļ “PILNĪGS” hmmm prātā asociācija rodas laba, nekā slikta… Sadalam “IDI”-neko neizsaka, tukšs, nav nospieduma. “OTS” arī kaut kas nesaprotams. Bet te “IDIOTS” aiiiiiiii…..šitāda kombinācija ir sāpīga, ja vēl pieliek klāt PILNĪGS…. Bet kas tie tādi ir? Apzīmējumi. Un viņi kā tādi nospiedumi glabājās manā prāta un ja kāds pielieto es jūtos satraukts. Kāpēc? Jo mans ‘’es’’ negrib būt par idiotu. Mans es grib būt ‘’labākais” un it īpaši vēl, ja to saka DRAUGS. Draugi nedrīkst par mani domāt neko sliktu. Ha haaa! Cik bērnišķīgi.

Iedomājies, cik daudz šitādu nospiedumu ir prātā, nav jau nekāds brīnums, ka mēs reaģējam tik sāpīgi un jūtīgi. Bet, var pamēģināt patrennēties salauzt pa reizinātājiem tos nesmukos vārdus-..tukšums, nekādas nozīmes vairs, nekādas reakcijas uz atsevišķām zilbēm, burtiem…

Varbūt tas liecina par to, ka problēmas sakne ir tur-prātā. Kapēc tur ir tieši tāds nospiedums, kas izraisa tādu reakciju? Un vai ir iespējams tos nospiedumus pieregulēt? Jo cilvēkiem taču gribās dzīvē pēc iespējas mazāk satraukumu. Ja varētu pieregulēt ārpasauli, tad būtu ļoti labi…bet lai to izdarītu, tad jāiaizvāc pilnīgi visas dzīvās būtnes, jo nevar taču zināt kurš te draugs un kurš ienaidnieks. Vienu brīdi “draugs” ir draugs., tad apstākļi pamainās un nu jau ienaidnieks. Laikam jau nereāli izdarīt tā, lai no ārpasaules nerastos nekādi ”traucējumi”. Man patīk mierīgs prāta stāvoklis. Un kuram gan nepatīk?

Tikai tie nospiedumi ir neredzami. Tos nevar apskatīties. Toties sajūtami tieši tajā brīdī, kad kāds no malas it kā uzspiež…un tad izjūtams satraukums, vai tieši pretēji- miers! Bet, ideāli būtu, ja varētu pieregulēt, ja varētu tajā brīdī kad saka “idiots”’ it kā atšifrēt… It kā mēģināt saprast, par ko tad īsti tur apvainoties, par “i” vai varbūt “o”’ vai varbūt “idi” vai varbūt  “ots”? Jo kad tie ir atsevišķi nekas traks nenotiek, nulle reakcijas.