Jā – tieši tik vienkārši vai grūti, vai bez jebkāda vērtējuma, bet tā tas ir. Viena no daudzajām iespējām vai veidiem, lai atmostos vai piedzimtu no jauna, šajā fiziskajā esībā. Un šoreiz tieši par Miršanu.

Sarunas ar vienu no manām paziņām.

Satikāmies pavisam nejauši un sākām pārrunāt dažādus, katra no mums, dzīves notikumus. Teikšu atklāti, ka man nav daudz ko stāstīt, tāpēc ar lielāko prieku uzklausīju savu paziņu. Viņš stāstīja, kā tieši šodien esot palicis kā bez rokām – bez sava auto un tas ir milzīgs trakums. Jebkurā gadījumā traģiski un viņš nezin kā tālāk sakārtot lietas. Tāpat, turpinot sarunu, viņš man stāstīja, kādu notikumu vēl no viņa dzīves, ka šajā laikā viņš tiesājoties ar savu sievu, par mantas sadalīšanu, laulību šķiršanas rezultātā. Mans paziņa esot nolēmis par visām varēm uzvarēt tiesas procesu, jo citādi nāktos zaudēt gan māju, gan daļu no zemes, gan arī iekrātos finansiālos līdzekļus. „Es tai k…..cei. neko neatdošu”, „Iedomājies tik, ko viņa atļaujās!” – tā viņš izteicās.

Daudziem no mums ir nācies piedzīvot kaut ko līdzīgu savā dzīvē, attiecinot to uz jebkuru no dzīves situācijām. Bailes par zaudēju, iegūšanu, uzvaru, pārākumu, pareizākumu u.t.t.

Un tad šis cilvēks jautāja man: „Kāpēc Tu neko nesaki?”, „Ko tu domā par to visu?”, „Kam ir taisnība?” Es viņam atbildēju ar pretjautājumu: „Saki man. Vai vari iedomāties sekojošu situāciju!?”„Kādu?” nepacietīgi jautāja mans paziņa. „Iedomājies, ka šī diena ir pēdējā Tavas fiziskās dzīves diena. Pēdējās stundas, minūtes un sekundes, kuras atlicis Tev nodzīvot uz šīs pasaules. Vai vari to izdarīt?” „Kas tās par muļķībām?” viņš atraucas. „Kāpēc man vispār kaut ko tādu iedomāties? Un kāda tam ir saistība ar manām problēmām?” „Labi…” es turpināju, „Tad vienkārši atbildi uz manu jautājumu…” – „Ja Tu pēkšņi uzzinātu, ka šī ir tava pēdējā diena šajā fiziskajā esībā šeit uz Zemes, vai tad Tev būtu nozīmīgi tas, ka paliki bez mašīnas? Vai Tev būtu nozīmīgs tiesas lēmums par to kurš un ko no materiālajām lietām dabūtu – Tu vai sieva?”

Kādu brīdi apdomājies viņš teica: „Es nemāku vai nevaru atbildēt!”

„Kāpēc?” es jautāju… „Es nezinu…” atbildēja mans paziņa… „Man nu jāskrien, un prieks bija satikties!” Tā nu arī beidzās mūsu saruna. Taču tas, ko, es vēlos uzrakstīt ir, ka viss jau ir kārtībā.

Nav būtiski, ko kāds var atbildēt vai nevar. Bet visas Mūsu sarunas pamatā bija dziļa patiesība, ka liela daļa cilvēku vēl aizvien neapzinās, ka šī materiāla pasaule, formu pasaule ir vienmēr nolemta izzušanai – un ne jau sliktā nozīmē. Forma, kuru mēs redzam, nekad nebūs mūžīga un pastāvīga, jo tā ir tikai Mūsu pašu enerģijas izpausme, kas mainās līdz ar enerģijas izmaiņām. Un tāpēc šī raksta nosaukumā ir ietverta Miršana. Ļoti liela daļa cilvēku ir tik ļoti, identificējušies ar savu prātu un EGO ķermeņiem, kuri savukārt uzskata, ka vienīgais redzamais – forma (materiāla pasaule) ir vienīgais, kas pastāv, ka nav iespējams saredzēt vai sajust, to, ka Mēs paši esam šīs materiālās pasaules radītāji. Un tad nu pienāk brīdis, kad ir jābeidz šī fiziskā esība un tad lielākajai daļai cilvēku parādās jautājums – :”Kāpēc tad viss tas vija vajadzīgs?”, „Pēc kā es skrēju?” Citi atkal saka: „Viss ir beidzies!”, „Es nekad neko neatgūšu!”. Citi, savukārt, noliedz esošā mirkļa esamību un sāk kavēties atmiņās, izpaužoties kā, kad vecs cilvēks sāk redzēt pagātnes notikumus kā šī brīža situāciju.

Un tad tas, ko Es vēlos jautāt Jums-Mums visiem ir: „Vai Jūs tiešām uzskatītu savas ikdienas, problēmas – prāta, emociju ķermeņu ilūzijas ar, kurām Mēs identificējamies, par nepārvaramām grūtībām, ja uzzinātu, ka tieši šī ir pēdējā Jūs dzīves diena?”

„Vai Jūs tiešām vēl turētu naidu uz savu līdzcilvēku, kurš Jūs „piekrāpis” laulības dzīvē?”

„Vai Jūs tiešām vēl dalītu mantu, kuru uzskatāt par savu īpašumu?”

„Vai Jūs tiešām vēl uztrauktos par to, kā mācās Jūsu bērni un kādas sekmes viņiem ir skolā, un par ko viņi kļūs savā dzīvē?”

„Vai Jūs uztrauktos par to, kādu sievu vai vīru apņems Jūsu meita vai dēls?”

„Vai Jūs uztrauktos par to, par cik centiem, sadārdzināsies ēdiens veikalos?”

„Vai Jūs uztrauktu tas, kāds būs nākamais valsts prezidents?”

„Vai Jūs uztrauktu tas, ko par Jums padomās kaimiņi?”

Un visbeidzot :”Vai Jūs uztrauktu, tas, ko Jūs kopumā esat darījuši, it kā, pareizi vai nepareizi, savā dzīvē?”

Būs daudzi, kuri teiks „Jā”. Bet patiesība Mūsu fiziskās esības beigu brīdī, kuru saucam par Miršanu, vairs nekam nav nekādas vērtības un nozīmes un nav arī bijis. Mēs paši to esam piešķīruši. Nav nozīmes nekādai naudai, kuru bijām krājuši – to vairs nevajadzēs. Nav nozīmes īpašumiem, kuri, it kā mums piederējuši. Nav nozīmes mantām. Šajā brīdī esam tikai mēs paši katrs ar sevi, jo beidzam savu fizisko esību.

Kāpēc, Es par to visu rakstu.

Tikai tāpēc, ka ir iespēja NOMIRT esot dzīvam fiziskajā esībā.

Un ar to Es vēlos vienkārši atgādinās, kā Mūsu katra dzīve jau ir ideāla un piepildīta, tikai Mēs to nemākam saskatīt.

Identificējoties ar savām domām un saskatot visu no Ego prizmas, Mēs esam piešķīruši vislielāko nozīmi materiālajai formu pasaule, kura ir tikai Mūsu pašu enerģijas izpausme – pasaule, kuru redzam, esam Mēs. Līdz ar to, viena no iespējām, jebkurā dzīves situācijā, lai kāda tā arī būtu, lai atmostos (iemantotu mūžīgo dzīvību, mieru un gaismu – kā ir teikuši Jēzus, Buda, Svētie apustuļi u.t.t.) ir, pieņemt, ka šī ir PĒDĒJĀ JŪSU DIENA. Pieņemt esošo brīdi kā piepildītāko dzīves situāciju un vienkārši nostājoties mālā un paskatoties uz savām domām un EGO, un kas tiek ģenerēts. Ieraugot savas bailes, nepatiku, pārmetumus, satraukumu, neizpratni u.t.t. un pieņemot, to visu kā daļu no sevis, bet nesekojot (neidentificējoties) ar to visu. Mēs katrs esam enerģijas kopums, daļa no visa lielā Visuma dzīves-enerģijas-apziņas plūsmas. Un tas, kas ir nepieciešams, un Mūsu katra dziļākajā būtība ir: Savu enerģijas-apziņas lauku padarīt apzinātu. Tādā veidā, padarot apzinātu visu Visumu, Esību un Apziņu. Apziņa apzinās pati sevi – cilvēks apzinās pats sevi, kā visu notikumu cēloni, kā sākumu un beigas visam – tas ir Mūsu kopējais iekšējais mērķis.

Un nobeidzot šo rakstu vēlos teikt šo:

Mēs katrs esam izpaudušies dažādi materiālā laikā – esam bijuši sievietes, vīrieši, uzvarējuši, piepildījuši, zaudējuši, nodarījuši pāri un darījuši daudz laba, dažādos savas esības izpausmes brīžos.

Bet tas, ko vajadzētu atgādināt Sev, ir!

Apziņas – Mīlestības un Gaismas plūsmas esam Mēs.

Nomirt fiziskajā – materiālajā pasaulē nenozīmē beigas.

Beigas pastāv tikai prātam, EGO un emociju ķermeņiem.

Mēs katrs esam izpaudušies visdažādākajos veidos savas esības ietvaros.

Tāpēc pateiksimies viens otram par ieguldīto darbu un par to, kas Mēs katrs šobrīd esam.

Paldies, Jums visiem par to kādi esat, jo bez Jums man nebūtu šo iespēju ieraudzīt Sevi un būt tur, kur Es esmu, un būt tam, kas Es esmu.

Lai Mums viss izdodas, Ilvins