Nomest savus priekšstatus par Tevi kā drēbes. Atbrīvoties no tām noslāņotajām domām, koncepcijām, kas no mana prāta uz Tevi tēmētas. Atbrīvoties un ieraudzīt Tevi neskartu- tīru.
Un tāda Tu arī esi- tīra! Man ir iedarums tevi ielikt rāmjos, izlocīt, ieveidot, salīdzināt, iztirzāt, izķidāt… Katru mirkli es zīmēju jaunu koncepciju, jaunu ietērpu. Tu izdari man kaut ko sliktu, es Tevi iekrāsoju negatīvajos toņos, pats nemaz neapzinoties. Tu izdari man kaut ko labu…es Tevi tieši pretēji, iekrāsoju pozitīvajos toņos. Visu laiku es ar saviem priekšstatiem Tevi zīmēju, veidoju. Lai arī tev ar tiem nav nekāda sakara. Tu esi tīra un neviens tā īsti nemaz nezin- kāda Tu esi! Katram ir tikai sava versija par to, nekas vairāk. Un šo Te versiju katrs tur kā savu svētu nelaužamu patiesību.
Nomest savus priekšstatus par Tevi kā drēbes un palikt kailam ar pieredzi. Nevis apģērbt, bet izģērbt, atteikties, palaist vaļā. Un tad Tu visu laiku būtu svaiga, neapkrāmēta ar „tu izdarīji šito”, „tu esi tāda”. ‘
Un Tu arī esi katru mirkli jauna un svaiga, jo aizgājušais nenāk atpakaļ. Mani priekšstati tevi iesaldē, bet tu esi kustīga, dzīva. Tu esi!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
