“NEVIENS NEVIENAM NEPIEDER.”
Bet katrs tomēr kaut ko cer.
Ka no tā visa, kas tev ir,
tev kaut kas man ir jāpiešķir.
Kaut kas no otra jādabū.
Un cik man piederēsi tu?
“Neviens nevienam nepieder.”
Bet katrs tomēr kaut ko cer.
Kaut ko? «Kaut ko» – tas ir par maz.
Man viss no tevis pienākas!
Un kā no vēja izsargāt,
kas bezkaunīgi līp tev klāt?
Un kā tev acis aizklāt ciet,
kas pasaulē tik brīvi zied
kā puķes, kuras – ak, dies sod! –
var katra muša apaugļot?
Un, ja sirds saka «mīļojiet!»,
tad kur mums abiem, mīļā, iet?
Un kā lai gaidot rokas plet,
ja iespējams nav piederēt?
Viss – piederumi. Pilns mans nams.
Bet – cilvēks — ja nav piederams,
ak, saule, pasaki man –
kā, kā dzīvot tādā brīvībā?!
– Imants Ziedonis
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
