Un viņš teica: “Tu nevari izmainīt notikumus tu vari izmainīt savu attieksmi, reakciju pret tiem. Notikumu vienmēr prāts interpretē sev ierastā veidā. Bet, tas nebūt nenozīmē,ka tā ir vienīgā iespējamā versija. Tā ir ierastā versija. Un tā ir tik, tik pietasta, ka šķiet citas nemaz nav iespējamas.

Ir iespējamas. Nav nolemtības.

Dažādas situācijas norisinās nemitīgi, tās patīkamās- laipni lūgtas. Tās nepatīkamās…atā! Bet patīk tas vai nepatīk agri vai vēlu nepatīkamās uzpeld. Ja tā uzmanīgi pavēro sevi no malas, var redzēt, ka reakcijas ir bezmaz vai automātiskas- bailes, dusmas, šoks, satraukums- momentāli pārņem prātu, it kā ieprogrammētas.

Ja tīšām kādu kaitini, agri vai vēlu viņš sadusmosies, it kā dusmas būtu kaut kāda normāla reakcija. Patiesībā dusmas ir vājuma izpausme, jo tās parādās, kad pacietība pazūd. Bet, tu kaitini un provacē un var sajust, ka ar katru mirkli viņa pacietība gaist, gaist, gaist un…. ĀĀĀĀĀĀĀ. Jo lielāka pacietība, jo grūtāk ir dusmām rasties. Un pacietības mums visiem ļoti pietrūkst- bez tās absolūti neko nevar izdarīt, nevar koncentrēt savu uzmanību, nevar darboties. Bet, uztrennēt to droši vien var tikai tad, ja ir kāds dusmīgais, vai dusmīgie, kas provacēs un visu laiku liks savaldīties… Līdzīgi kā trenneris liek piepūlēties, precīzāk sakot-moka, lai figūra ieņemtu savu ideālo stāvokli. Un kurš gan negrib sev skaistu, veselīgu ķermeni? Bet, ja nav pacietības, tad nav pat spēka aiziet un trennēt savu ķermeni. Pacietība ir kaut kas tāds neredzams un nesataustāms, kuru var trennēt bezgalīgi. Un tās nekad nebūs par maz. Jo, kur pacietība, tur satraucošajām emocijām nav vietas- kā miera sargātājs tā rūpējās par iekšējās pasaules skaistumu. Ķermeņa skaistums agri vai vēlu izplēnēs, turpretī iekšējais skaistums-tas mūžīgs.

Vēl varbūt arī lielas bailes no kaut kā, piemēram uzstāsties lielas auditorijas priekšā. Tajā brīdī automātiska reakcija uz notiekošo ir satraukums, stress, kas miksējās ar bailēm. Iedomājies, tajā brīdī tavu ‘’es’’ vēros simti varbūt tūkstoši…ārprāts, katastrofa. Tad atnāk nepārliecinātība par sevi, visādas neadekvātas domas pa galvu šaudās. Atdodiet man mieru, lai es varu koncentrēties, citādi cauri ir. Būs stostīšanās, valodas raustīšanās, brīžiem nesakarīgi teikumi….un pats biedējošākais- izskatīties citu acīs kā pēdējam idiotam. Patiesībā jau satraukums par to, ko citi padomās arī ir kā cēlonis visai tai lampu drudža epopejai. Un tieši šīs te bailes- ko par mani citi padomās izraisa ķēdes reakciju-satraukumu, stresu utt.. Protams, gribās, lai padomā to labāko. Bet, no otras puses- kā lai viņi padomā labāko, ja esi stresa varā un stress rodās tāpēc, ka svarīgi, ko tad viņi padomās…apburtais aplis. Neticība saviem spēkiem, nepārliecinātība, kā es izskatīšos…tik daudz bezjēdzīgu jautājumu prātā rodās… Pirms tam, kad biji vienatnē, viss bija lieliski, nekāda stresa, miers,…bija absolūti skaidrs ko teikt kā un kapēc, bet te….opā! It kā liekas, ka mainīt tur neko nevar, bet…. Nav nolemtības. Ja būtu, tad absolūti neviens cilvēks uz šīs pasaules nevarētu mierīgi uzstāties auditorijas priekšā. Neviens nevarētu būt atvērts, dabisks, mierīgs….Bet daudzi taču ir…Kā viņi līdz tam nonākuši? Trennējoties- ejot nemitīgi auditorijas priekšā, atkal un atkal un atkal un atkal līdz beidzot… Kapēc gan lai to nevarētu uztrennēt? Baiļu dēļ ko citi padomās? Bet katrs padomās kaut ko citu, nebūs identiska viedokļa, nebūs identiska skatījuma- katram būs sava versija un būtu muļķīgi uzspiest savējo. Kādam nepatiks tava seja, kadam patiks, citam nepatiks tavs balss tembrs, kadam patiks… Bet, lai vai kā viens ir pavisam drošs- jo spēcīgāka ir motivācija palīdzēt citiem, izglītot citus, dot kaut ko noderīgu…jo mazāk stresa, jo vairāk pārliecības. Nolūks- jo alturistiskās tas būs, jo mazāk satraukuma- jo tu taču savā labā nerunā, bet gan citu. Jo mazāk sava, jo vairāk citu- mazāk stresa un satraukuma. Līdzīgi- jo lielākas rūpes par citiem, jo lielāka pārliecība par saviem spēkiem! Jo lielākas rūpes vērastas uz sava tēla, labuma pulēšanu, jo mazāk pārliecības, vairāk baiļu, satraukuma.

Viss jaunais un nezināmais ir biedējošs. Vienmēr ir piesardzība, sevis aizsardzība, aptaustīšana. Turpretī zināmais rodas no tā, ka tas jau iepriekš ir satikts, pazīts, aptaustīts, ieraudzīts…iepazīts. Līdz ar to drošībs līmenis pastiprinās. Varbūt var satraukumu aizstāt ar interesi, jo satraukums vispār ir kaut kāda bezjēdzīga emocija, pilnīgi lieka kā parazīts. Interese turpretī ir kaut kas cits…apmēram: “Labi, labi, lai notiek, paskatīsimies!” Nevis satraukums: “Āprāts, kas tas…Kas nu būs? Āāāāā, labāk nevajag!”

Tu nevari izmainīt notikumu gaitu, tie nāk un iet, nāk un iet kā viļņi jūrā, dažbrīd maziņi, citu brīdi spēcīgi, ka gāž no kājām nost. Viss, ko tu vari darīt ir izmainīt reakciju pret tiem- ideālā gadījumā, lai tie neizjauc tavu iekšējo mieru. Lai tie nesadragā tevi. Uz situācijām var skatīties dažādi un visi mēs nekad neskatāmies uz tām vienādi. Līdz ar to tas ir pierādījums tam, ka ir iespējams mainīt reakciju. Pati dzīve ir mainīga, tad kādēļ lai nevarētu mainīt savu reakciju uz notikumiem? Bieži vien no tiem gūt mācību norūdot sevi turpmākajai dzīvei. Sarežģījums var izraisīt bailes tāk pat kā interesi. Bailes ir kā aizsardzības reakcijas, interese ir kā izziņas reakcija.

Uztrennēt un norūdīt sevi var tikai tad, ja ej cauri neērtībām. Turpretī vāju sevi vari padarīt visu laiku atrodoties komforta zonā. Un komforta zonā ļoti ātri uzmācās slinkums, pasivitāte, bieži vien apātija. Bez piepūles nekad nekas nerodās. Un piepūle vienmēr ir saistīta ar kaut kādu šķēršļu pārvarēšanu. No vienas puses cilvēki nevēlās grūtības, no otras puses tās ir nepieciešamas, lai būtu progress.

Ja tev sit un ir pierasts vai nu sist pretī, bēgt prom, skaļi bļaut….varbūt pagriest otru vaigu?

Ha, ha, hā! Kā tad, vai ne…? Kas vēl nebūs! Nemūžam…. (Līdz tādai reakcijai ir jāizaug…)

Cilvēks jau sit savai pieņemtajai koncepcijai par tevi, nevis tev pašam. Viņš tevī ir ieraudzījis kaut ko biedējošu, draudīgu, nepieņemamu un nesaprotamu… Viņš ir noticējis sava prāta radītajam tēlam…Un pats interesantākais- viņam liekas ka tik riebīgs tu esi bijis no sākta gala- vienmēr (protams, tā nav taisnība). Tātad- sit viņš paša radītai ilūzijai un cīnās ar šo ilūziju, jo tu jau neesi tas, ko viņš par tevi ir iedomājies.. Jeb tomēr esi? Kā tur īsti ir?”