Ļoti viegli ir ieraudzīt netīrumus uz balta palaga. Nav nekā sarežģīta, nekādas piepūles- krīt acīs momentāli. Tāpat ir ļoti viegli sadzirdēt troksni klusumā- jo riebīgāks un griezīgāks tas, jo uzkrītošāks.

Cita kļūdas arī ir viegli ieraudzīt, brīžiem tas kļūst par tādu kā hobiju- noķert svešas kļūdas.  Tieksme pēc ideālā pasaulē, kurā nekas nav līdz galam ideāls. Lai arī šī te tieksme ir cēla, tikai ko tā dod, ja skatās uz svešām kļūdām? Manu dzīvi tas nekādi nemaina.

Ja manī ir skaudība un kādā citā ir, es cita skaudību pamanu momentāli, savējo..nu jā šad tad varbūt sajūtu …un? Bieži vien nejūtu, jo tā ir kļuvusi par tik spēcīgu ieradumu un tik dziļi iespiedusies prātā, ka esmu ar to saaudzis tik dabiski kā aiziet uz tualeti vai paēst.

Šķiet, ka  svešu balto palagu uz kura netīrumi vienmēr ir vērot interesantāk.  Tas cilvēks kļūdijās un es viņu pieķeru, sakot: „Re, kāds tu tāds un šitāds! Paskaties, kāds tu netīrs! ”. Vai vēl jocīgāk, es stāstu citiem par taviem netīrumiem, it kā tādā veidā būtu iespēja tos attīrīt. It kā no manas muldēšanas kaut kas mainītos… Bet nemainās.  Tā vien šķiet, ka tas, kas kaitinošs citos ir patiesībā kaitinošs pašā, tikai ja skatu punkts vērsts uz citiem ne sevi, tad jau neko pamanīt nav iespējams. Droši vien izdevīgāk man būtu iztīrīt pašam savus netīrumus, jo kāda gan jēga tīrīt svešus? Man citu dzīve nav jādzīvo, man jādzīvo savējā. Un manējie netīrumi uz baltā palaga arī manu dzīvi vistiešāk ietekmē.

Bet ir tik ierasts skatīties uz tiem citiem. Ir tik viegli izdarīt secinājumus par to, ko nemaz īsti nezinu. Ir tik viegli muldēt un noniecināt, pamācīt un nokritizēt nezinot apstākļus. Jo, lai zinātu precīzi apstākļus, tad arī otra dzīve ir jānodzīvo, kas nav iespējams.  Jānodzīvo ir savējā. Jānotīra savējie netīrumi, ja gribās baltu palagu. Vai jāiemācās skatīties uz citu  baltajiem palagiem un savējiem netīrumiem, jo kāda gan jēga ir skatīties uz to, kas nedod nekādu prieku?