Es nemāku piedot. Es māku notēlot piedošanu. Tu man nodarīji pāri un tas sāp. Tu nedrīkstēji, bet nodarīji. Tu biji man ļoti tuvs cilvēks, es tevi tik tuvu pielaidu  sev klāt un tu….

Nē, protams, es taisīšu smaidīgu seju un teikšu: “Viss, kārtībā! Sen jau aizmirsu!” Jo taču neticu tam, ka esmu ļaunatminīgs.

Tev paslīdēja kāja, tu nokriti un tagad es to tavu kritienu atcerēšos visu laiku, jo tu krītot parāvi arī mani līdzi. Precīzāk- manu trauslo un ievainojamo ‘’es’’, kuru es sargāju kā visdārgāko. Tu viņu aptraipīji un ievilki dubļos. Ar kādām tiesībām?

Esmu ļoti vīlies tevī. Ļoti! Nu kā tu varēji? Kā tu varēji pieļaut tādu kļūdu- tīšām vai netīšām, kāda starpība- TU MANI SĀPINĀJI! (un to nevar piedot…nekad)

Un tagad es tevi nevaru izturēt. To gan tu neredzi, jo es tēloju, ka viss kārtībā. Lieliski māku nomaskēties. Patiesībā nevēlos tevi vairs redzēt, izgaisti no manas dzīves, pazūdi, tu- PĀRIDARĪTĀJ! Izrādās, esmu arī divkosīgs….(kā tāds no iekšpuses sapuvis auglis, kas no ārpses izskatās svaigs un baudāms)

Un tas aizvainojums iekšā sēž. Man no tā, protams, vieglāk nepaliek, bet viņš tur sēž un grauž no iekšienes. Es taču neticu tam, ka esmu ļaunatminīgs. Es esmu labs, pozitīvs… Kā tad….

Un ir tik neiespējami grūti atzīt, ka ļaunatminība ir tā, kas bojā manu paša dzīvi. Es visu vainu noveļu uz taviem pleciem, jo tu taču biji šīs te problēmas izraisītājs. Tu aktivizēji manu ļaunatminību, tu liec man ciest-tu,tu,tu,tu,tu….. Bet aizvainojums nepazūd, tieši pretēji, pieaug naids un dusmas.

It kā pāri baltajam un skastajam pēkšņi pārvilkta nesmuka trekna, riebīga melna svītra. Nedaudz nomierinājies es apsēžos un sāku atcerēties. Zini, daudz laba ir bijis. Es atmiņās pārlecu pāri tam tavam pāri darījumam un skaidri redzu- tu man esi daudz laba darījis, patiešām. Atceros, kad slimoju, nāci mani aprūpēt- to nevar izdarīt slikts cilvēks, kādu es tevi tagad pataisu. Un tad, kad biju izmisumā, tu mani mierināji. Tu nāci palīgā, kad es sauci. Patiešām…. Es pārlecu pāri tai melnajai svītrai un mana ļaunatminība mazinās… un paliek drusku vieglāk. Es it kā pats sevi atbrīvoju. Protams, varētu fokusēt uzmanību uz tiem sīkumiem, kur tev kāja paslīdējusi, bet pa lielam tu man vairāk laba esi darījis nekā slikta. Dīvaini, ja fokusēju savu uzmanību uz taviem trūkumiem, es tos automātiski tevī meklēšu, pat vissīkākos, nenozīmīgākos, lai it kā attaisnotu savu pieņēmumu par to, kāds esi. Bet, līdz ko es fokusēju savu uzmanību uz tavām labajām īpašībām…grūti noturēt, jo spraucās pa vidu tā draza, tie trūkumi. Bet es gribu tevi pilnīgu redzēt- baltu, tīru, bez kļūdām. Ja vien es spētu saprast, ka nav pilnības, ka kļūdās visi, pat tie vispārliecinātākie, vistīrākie un baltākie. Visiem kaut kad kāja ir paklupusi, šajā ziņā nav izņēmumu, jo cilvēka daba ir pārklāta ar nezināšanu. Visapkārt kā migla ir nezināšana un mēs visi taustamies pēc pareizāka, labāka, laimīgāka ceļa.

Tāpēc bieži vien cilvēki citiem nodara pāri to nemaz tīšām negribēdami. Savas nezināšanas pēc tie pieļauj kļūdas. Savu kaislību, savu vājību dēļ tie nodara pāri. Piedošana laikam ir tāds iekšējs nevis ārējs process. Es varu tev piedot iekšēji, bet ārēji rīkoties atbilstoši situācijai. Jo svarīgi, lai man tur iekšā ir brīvs un nekas nespiež. Jo mana ļaunatminība patiesībā visu paralizē, es it kā iestrēgstu un netieku ārā, netieku vaļā. Viņa smacē. Iedomājies, tik ilgs laiks ir pagājis, bet es vēljoprojām nespēju aizmirst tavu pāri darījumu, tas jau manā prātā ir tik ļoti apaudzis ar visādiem variantiem, versijām… Tikai no tā jēgas nav nekādas. Es degu iekšēji un nespēju to kontrolēt. Piedošana patiesībā man pašam ir tik ļoti vajadzīga, lai varētu pāršķirt citu lapu, lai varētu doties uz priekšu, nevis iestrēgt kaut kur pagātnes labirintos. Kādēļ gan sevi pūdēt no iekšpuses? Kad es kaut kur eju, es soļus lieku uz priekšu, nevis atpakaļ. Jo, ja liktu atpakaļ, tad nekur nenonāktu, tad arī tur paliktu. Bet, katrs solis, kas tiek sperts ir uz priekšu, iepriekšējo aizmirstot, nekavējoties pie tā.  Un tad katrs šķiet kā jauns un svaigs, kā nebijis. Es eju pa telpu un tā ik mirkli šķiet svaiga un jauna. Ļaunatminība ir kā solis atpakaļ uz nekurieni un es sevi apzogu, tā vietā, lai baudītu un piedzīvotu kaut ko jaunu.

Gribētu iemācīties piedot itin visu, kas bijis. Jo ātrāk, jo labāk. Ideālā gadījumā- momentā, jo tad ļaunatminībai nav vietas. Un, kad tai nav vietas, kādu gan pāri darījumu, aizvainojumu es sajustu? Kāds gan smagums mani varētu pārņemt?