Un viņa teica: „Zini, mums ir līdzīgas sāpes un problēmas.

Nesēdi galvu nokāris, tu neesi vienīgais, kas šobrīd ir sāpju un smaguma nomocīts. Neesi vienīgais, kam pietrūkst sapratnes, mīļa, uzmundrinoša vārda.

Cilvēki bēdās kļūst atvērtāki, piezemētāki. Smagums liec galvu uz leju, gribās vieglumu.Kad viegluma pietiek, tas tiek aizmirsts, atnāk augstprātība, lepnums. Smagums var pavērt acis, ka neesi tāds vienīgais, kas cieš! Smagums var atvērt līdzi jušanai!

Ievelc elpu dziļi, ieelpo visu smagumu un izelpo vieglumu. Ne tikai savējo, arī visu citu, kas līdzīgi cieš. „Nē!”, tu saki….”man pietiek ar savām problēmām, kam man svešas… „

Grūtāk ir tad, kad šķiet es esmu tāds viens ar tik lielu smaguma nastu, viens un pašam vien tā jānes, nav neviena ar ko dalīties… Bet, ja ieraugi sev priekšā citu, kam vēl lielāks smagums, kas vēl nelaimīgāks… Un sāc domāt…nemaz tik traki nav, var būt arī trakāk… Patiesībā, ja paskatās plašāk, tālāk, tad var ieraudzīt, ka ļoti daudziem ir vēl grūtāk, vēl smagāk. Un tas plašākais skatījums ir tas patiesākais. Bet, kamēr redzi tikai sevi, savu smagumu, tas ir tāpat kā skatīties uz savu deguna galu un neredzēt neko sev apkārt, jo viss miglā tīts.

Nav tādu absolūto sāpju, absolūto problēmu, katram jau liekas, ka viņējā ir vissmagākā.

Zini, viens gudrs vīrs reiz ir teicis:  „Ja tev ir problēma un tu vari viņu atrisināt, tad risini- satraukumam nav pamata!  Bet, ja tev ir problēma un tu nevari viņu atrisināt, tad atliek to pieņemt…atkal satraukumam nav pamata!”

Šobrīd tavā pusē ir mākoņains un līst lietus. Citā pusē spīd saule. Nekad nav tā, ka visur līst! Domā, ka tavā pusē saule nekad vairs neiespīdēs? Nekad? „

Es neesmu mēģinājis paskatīties uz savām problēmām no malas, salīdzinot tās ar citu problēmām. Es vienmēr esmu domājis, ka manējā ir tā smagākā, traģiskākā…It kā es viens būtu uz šīs planētas…izrādās-neesmu!