Neej ar aizvainojumu pa dzīvi – tas tikai visu sagandē.
Man ļoti nepatīk visas esošās klišejas par piedošanu.
Es zinu katru parunu, katru vispārpieņemto viedokli, jo es ilgu laiku esmu centusies atrast atbildes literatūrā. Esmu izlasījusi tūkstošiem dažādu publikāciju blogos, kas veltītas prasmei piedot un atlaist dusmas. Es esmu izrakstījusi Buddas citātus un iemācījusies tos no galvas – un neviens no tiem nav nostrādājis. Es zinu, ka ceļš no “lēmuma piedot” līdz īstai miera sajūtai ir ļoti garš un brīžam bezgalīgs. Es zinu!

Piedošana ir necaurejami džungļi tiem no mums, kuri alkst pēc taisnīguma. Pati doma par to, ka kāds aizies nesodīts pēc visa, ko mums nodarījis, nodara sāpes. Mēs nevēlamies saglabāt tīras savas rokas un pāridarītāja asiņu pēdas uz tām mūs pilnībā apmierinātu… Mēs vēlamies rezultātu izlīdzināt. Mēs vēlamies, lai viņi justu to pašu, ko jutām mēs. Un piedošana tajā brīdī šķiet kā nodevība pašam pret sevi. Mēs nevēlamies zaudēt cīņā par taisnīgumu. Naids deg mūsos un ar savu indi saindē it visu. Mēs to zinām, taču vienalga nespējam atlaist šo situāciju. Naids kļūst par mūsu daļu – kā sirds, plaušas vai aknas. Man ir pazīstama šī sajūta. Man ir pazīstama sajūta, kad niknums asinīs pulsē vienā ritmā ar sirdi.

Taču viss, kas jāatceras par naidu – tas ir emociju instruments. Mēs dusmojamies, jo vēlamies lai uzvar taisnīgums. Jo domājam, ka tas atnesīs kādu labumu. Jo uzskatām, ka, jo mēs esam niknāki, jo lielākas pārmaiņas varēsim veikt. Naids nesaprot, ka pagātne jau ir pabeigta un kaitējums jau ir noticis. Tas runā, ka atriebība visu izlabos.

Būt naidā nozīmē atkal un atkal uzplēst vēl neaizdzijušu brūci, uzskatot, ka tādā veidā mēs varēsim pasargāt sevi no rētas izveidošanās. It kā cilvēks, kurš mūs ievainojis, reiz atnāks un aizšūs to tik rūpīgi, ka rētas nebūs. Patiesība par naidu ir tāda, ka tas ir vienkārša atteikšanās no ārstēšanās. Mums ir bail, jo tad, kad rēta būs aizdzijusi, nāksies iemācīties dzīvot jaunā, nepazīstamā ādā. Bet mēs vēlamies atgriezt sev veco – pazīstamo. Un naids saka priekšā, ka tad jau labāk neļaut asiņošanai apstāties.

Kad mūsos viss burbuļo, piedošana šķiet neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu jau mēs saprotam, ka tas būtu veselīgs lēmums. Mēs vēlamies mieru, ko piedāvā piedošana. Mēs vēlamies būt atbrīvoti. Mēs vēlamies, lai burbuļošana smadzenēs apstātos, bet neko sev nevaram padarīt.

Tāpēc, ka galveno lietu par piedošanu neviens mums nav pastāstījis: tā netaisās neko izlabot. Tā nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar mums noticis. Tā neatcels sāpes, ar kuru līdz šim dzīvojām un nedos mums tūlītēju miera sajūtu. Iekšējā miera meklēšana ir ļoti grūts un tāls ceļš. Un piedošana ir tikai tas, kas ļaus mums pasargāt sevi no “atūdeņošanās” šī ceļa laikā.

Piedošana nozīmē atteikšanos no cerībām uz citu pagātni.

Tā nozīmē izpratni par to, ka viss ir beidzies, putekļi ir nosēdušies un tas, kas sagrautrs, nekad vairs neatjaunosies vecajā izskatā. Tā ir atzīšana, ka ne ar kadām burvestībām nevar atjaunot to, kas bijis. Jā, viesulis bija netaisns, taču mums tomēr nāksies dzīvot šajā vētras izpostītajā pilsētā. Un nekāds naids to nepacels no drupām. Mums tā būs jāuzceļ no jauna.

Piedošana nozīmē savas personīgās atbildības pieņemšanu – ne par sagraušanu, bet uzcelšanu no jauna. tas ir lēmums par personīgā miera atgriešanu sev pašam.

Tas nenozīmē, ka tavu paridarītāju vaina būs nolīdzināta. Tas nenozīmē, ka tev ar viņiem turpmāk būs jādraudzējas. Vienkārši tu pieņem to, ka viņi tevī ir atstājuši pēdas un tev nāksies ar šo zīmi turpmāk dzīvot. Un tu pārstāsi gaidīt, ka cilvēks, kurš tevi salauza, atnāks un izdarīs tā, lai viss būtu kā pirms tam. Tu sāksi dziedēt savas brūces, neatkarīgi no tā, paliks vai nepaliks rētas. tas ir lēmums turpināt dzīvot tālāk ar savām rētām.

Piedošana nav netaisnīguma uzvara. Mēs runājam par sava personīgā taisnīguma radīšanu, sava likteņa un karmas radīšanu. Par to, kā atkal nostāties uz kājām ar lēmumu nebūt nelaimīgam, pagātnes dēļ. Piedošana ir sapratne par to, ka mūsu rētas nenoteiks mūsu nakotni.

Piedošana nenozīmē, ka esam padevušies. Tā nozīmē, ka esam kļuvuši stipri un gatavi iet uz priekšu!

Avots: http://happy-philosophy.ru/
Tulkoja: Ginta FS

https://gintafiliasolis.wordpress.com