Vēl tik tikko viss bija- mūzika, balle, draugi, jautrība. Tik tikko bija…Kas tā ir par burvestību, kad viss, kas sanāk kopā atkal izšķīst? Jūs atnācāt, tad aizgājāt un atstājāt ilgas un pietrūkumu. Un ar savu pietrūkumu tad šķiet ka pagātne ir tikai dzīva, nekas vairāk. Paņemiet līdzi! Nē..apstājaties! Apstājaties un nekad, nekad, nekad neaizejiet! Dzirdat? Nekad, nekad nebeidzieties! Bet aiziet un beidzās…lielie svētki beidzās, dzimšanas dienas, ballītes. Draugi satiekas un šķiras. Ir savs iesākums, kulminācija un nobeigums. Augstie amati nekad nepaliek mūžīgi, sakrātais kaut kad iztērējās.

Tikko satverta roka, tiko izjustais pieskāriens….kur jūs paliekat? Kapēc nevarat mūžīgi būt? Un tā sirds, kas solīta piederēt otram līdz nāve šķirs- kur tu bēdz un kāpēc tiec salauzta, ja reiz ir solījums? Kāpēc tik daudz salauzto siržu pa pasauli mētājās? Viss sanāk kopā un izšķīst?

Lūdzu nevajag, apstājaties, palieciet kādi esat! Kapēc nevar uz uz visiem laikiem mūžīgi mūžos?

Skatos uz saulrietu-neaizej saule, lūdzu uzkavējies, lai var baudīt tavu norietēšanu pēc iespējas ilgāk. Nu lūdzu, paliec…! Bet noriet un tieši tāpēc ir skaisti, jo tikai mirkli viņa ir un tad pazūd. Tas ir skaisti, ka tikai mirkli un tad…pazūd! Tur ir apslēptais skaistums, kuru gribās paildzināt un satvert, bet nevar.

Kapēc laime nevar uzkavēties, kapēc prieks izzūd un kapēc smaids nav mūžīgs? Kapēc ir šie nemitīgie augšā, lejā, priecīgs, bēdīgs, diena un nakts? Baterija nedarbojās bez plusa un mīnusa- kapēc nav divi plusi vai divi mīnusi vai vispār tikai viens pluss un viens mīnuss? Kas tur ir?

Mums saka pieņemt visu kā ir, mazāk stresot un uztraukties, mums saka- esi laimīgs un mierīgs! Domā baigi viegli ir tā būt laimīgam un mierīgam? Es varētu būt, ja nekas nemainītos, ja nebūtu tie apstākļi, kas nestāv uz vietas. Jā, tad es būtu iekonservēts laikā mūžīgi un nemainīgi laimīgs, vai tieši pretēji-nelaimīgs. Bet dažāds esmu. Un patiesībā gribu, lai viss paliktu nemainīgs, kā nofotografēta mana laimīgā seja bildē, kas nekad neizzūd- stop kadrs ar mūžīgo priecīgo selfiju- iebalzamēts, iesaldēts.

Un tā neaizsargātības sajūta, kas nāk ar piedzimšanu…lūdzu parūpējies par mani! Es atnāku bez nekā- lūdzu parūpējies…! Tad es pamazām sāku savu dzīvi un visu laiku mēģinu aizlāpīt to neaizsargātības sajūtu, to iekšējo kailumu (bailes palikt ar neko). Tad manu ķermeni ietina autiņos un pēc tam dažādās drēbēs, lai slēptu nepiedienīgumu- to manu kailumu. Piedzimt kailam ir normāli, dzīvot kailam nenormāli?(Kā tad tā?) Tāpat es tiku apaudzēts ar dažādām koncepcijām, tas ir tas un tas šitais…un galu galā arī ar to, kas ir mans “es”, lai apslāpētu to iekšējo kailumu, to…neko! Un pēc laika cilvēki sāk iekārot ķermeņus, ne tos drēbjainos, bet tos kailos (noslēptos) un rodās izsalkums pēc tā, kas apslēpts.

Un viss, lai tikai mazinātu to neaizsargātības sajūtu. Mans “es” dzīves laikā apaudzējās ar visu ko- vajadzīgo un lieko. Bet kas tad ir vajadzīgais un liekais? Vai tas, ko mans ‘’es’’ vēlās? Bet varbūt tieši viņš ir tas, kas visu laiku izliekas?

Es atnācu ar neko un aiziešu ar neko. Bet dzīves laikā apaugu ne tikai ar apģērbu, bet arī ar daudz un dažādām mantām, lai mazinātu to neaizsargātības sajūtu. Lai mazinātu to ar ko atnācu un aiziešu…

Būt drošībā un būt aizsargātam- vai pēc tā neilgojas visa pasaule? Un tāpēc apaug ar visu vajadzīgo, nevajadzīgo. Bet kurš ir gatavs jebkurā brīdī to visu nomest nost? Nomest un kails aiziet? Vai ir? Diez vai….Bet būs taču jāaiziet ar neko!

Drīzāk ir tāda mūžīguma sajūta-nekad neizzudīšu, palikšu tāds kāds esmu. Un tas, kas ar mani arī neizzudīs. Tur drosme ir vajadzīga, lai aizietu bez nekā-brīvi.Bet, jo vairāk cilvēks ar visu ko apaug, jo bailīgāk paliek. Apaudzēdamies ar mantām- jo vairāk tās, jo lielākas bailes, ka kāds cits varētu savākt. Bailes rodas, jo tad nāksies sastapties aci pret aci ar to neaizsargātību, ar to kailumu, ar to neko… “Man pieder, tas ir mans…es esmu īpašnieks…!” Vai patiešām? Drīzāk esmu tāds kā sargs,jo lietām ir tendence neturēties mūžīgi ar mani- vai nu es šķiršos no tām, vai arī tās šķirsies no manis- nav cita ceļa. Un tad izejas punktā mēs visi būsim vienādi- gan karalis, kas nevar paņemt līdzi pat pusi savas karaļvalsts, gan nabags, kas nevar paņemt savu ziedojumu cepuri. Un vai tā trauslā neaizsargātības sajūta nemazinātos, ja iemācītos būt ar to, kas ir un tajā pašā laikā nebūt (būt gatavam atlaist)? Jo lielāka gatavība ir visu amest, jo mazākas bailes un nedrošība. Kur dzimst cerība iegūt tur arī bailes pazaudēt. Cerība un bailes kā pluss un mīnuss. Bet bez cerības nekam nav jēgas… Kā tās bailes lai atmet? Vai tās ir obligātas? Vai obligāti ir baidīties? Vai obligāti ir justies slikti? Vai tā ir tāda iekodēta gēnos nolemtība, ko?

Bet, varbūt cerība uz labāku dzīvi, cerība kļūt laimīgam, cerība būt veselam nav saistīta ar ieguvumu, bet gan ir katra dzīves mērķis? Un varbūt, ka šai cerībai ļauj piepildīties lietu un parādību mainīgums un nepastāvīgums? Un pats nepastāvīgums ir vislielākā cerība, ka kaut kas agri vai vēlu pamainīsies, tikai tāpēc, ka nav pastāvīguma, nav tā mīnusa- jo ja būtu, tad nekā nebūtu. Jo, ja nekas nemainās, tad taču nekas nenotiek. Ja nekas nenotiek, tad nekam, absolūti nekam nav jēgas. Taču notiek…un ir jēga itin visam. Nav stop punkta.

Neaizsargātība, trauslums, ievainojamība ir cilvēka dabā un vienmēr tiek meklēta kāda auklīte, kas aizsargās, pabaros. Grūti ir pieņemt to, ka nav tādas vietas, kur varētu uz visiem laikiem noslēpties, vēl grūtāk ir tieši satikties ar savu neaizsargātību. Satikties un pieņemt to kā savas dzīves sastāvdaļu. Nereāli, tāpēc visu laiku jāaizsargā sevi, savu lielāko ievainojamību- savu “es”. Visu laiku ir ar kaut ko jāapkrāmējās, lai būtu it kā drošībā.

Parūpējies par mani, pasaule….! Vai tomēr- parūpējies par sevi pats, lai tad varētu parūpēties par pasauli…?