Natālija Greisa ir psiholoģe un autore grāmatai “Greisas Likumi”, kurā viņa likumu veidā noformulējusi savus dzīves vērojumus. Iespējams, arī kādam no lasītājiem ar to palīdzību izdosies kaut ko savā dzīvē uzlabot – kļūt viedākam un ietaupīt savus spēkus.
Kā cilvēks izpaužas sīkumos – tāds viņš arī ir! Viņš var būt karaliski dāsns reizi gadā, bet sīkumainā daba katru dienu izpaudīsies sīkumos, tāpēc sīkumi ļoti labi parāda cilvēka dabu.
Visā, ko cilvēks dara, viņš pieļauj kļūdas. Tāpēc zaudējumi ir neizbēgami. Taču to zinot, nav vērts pārāk noskumt. Mēs varam ļoti daudz ko ietekmēt, taču – ne visu. Ir kopīgie Visuma likumi.Mēs nevaram būt ideāli un mūsu darbības nevar būt ideālas. Ir jāsamierinās ar zaudējumu neizbēgamību.
Tas attiecas uz absolūti visu. Piemēram, ja tu uzstājies ar runu, tad pabeidz to, pirms cilvēki būs noguruši. Gēte teica: “Garlaicīgā noslēpums ir tajā, ka tiek pateikts viss”. Pabeidz tikšanos ātrāk, pirms to sagribēs tavs sarunu biedrs. Pamet viesības, pirms saimnieki sagribēs palikt vienatnē.
Divi zirgi vienā pajūgā var izkustināt 15 tonnas. Katrs atsevišķs zirgs – tikai 3 tonnas. Ja darīsiet lietu vismaz divatā, tas būs daudz efektīvāk. No trijiem pavedieniem savīts diegs būs izturīgāks.
Ja ikviena darba izpildīšanai paredzēsi noteiktu termiņu, varbūtība, ka tas tiks izpildīts, būs daudz lielāka. Viena lieta ir pateikt “sazvanīsimies!”, pavisam cita – “es tev piezvanīšu rīt desmitos no rīta”. Ticamība, ka tu piezvanīsi, būs daudz lielāka.
Laiku pa laikam smadzenēm ļoti nepieciešama ir reducēšanās līdz nullei. Ja esi atgriezies mājās no darba un knapi turies kājās, bet no ieplānotajiem 28 darbiem paveikti ir tikai 14, un tu sēdi un blenz vienā punktā, un neko nevari padarīt, nesodi sev pārāk bargi par neefektivitāti. Smadzenes nevar bez pārtraukuma izpildīt tavus norādījumus. Tām vajag atpūtu un vajag iespēju sakārtot visu to, ko ātrumā tajās esi sametis. Laikā, kad smadzenes atpūšas un attīrās, nenoslogo tās ar lieku informāciju. Tā arī ir reducēšanās līdz nullei. Pat augsne pārstāj būt auglīga, kad septīto gadu pēc kārtas to izmanto, tā padarot to par neauglīgu verdzeni. Tāpēc, laid zemi atmatā.
Nekad nebūs ideālu apstākļu. Protams, muļķīgi ir noliegt, ka šad tad labvēlīgi apstākļi mēdz būt. Taču vēl retāk cilvēkiem pietiek gudrības tos izmantot. Tas droši vien ir tāpēc, ka iespējas slēpjas zem biezas risināmo problēmu kārtas.
Viss nemēdz būt vienlaicīgi! Vai vari iedomāties ko tādu: sieva – skaistule, manikīrs, frizūra, pīrāgi mājās vienmēr svaigi, gultā ar vīru – kaisle nerimtīga, bērni vienmēr peldas uzmanībā, ģeniāli dzied, viesus izklaidē, spēlējot klavieres, veselība – piens un asinis, enerģijas pārpārēm, raksturs no zīda, veiksmīga biznesa sieviete un ideāls draugs?…
Nemēdz būt viss vienlaicīgi, tāpēc Napoleons baidījās no kaķiem. Čaikovskis ēda papīru un raudāja vismaz desmit reizes dienā. Suvorovs bieži izlikās par muļķīti. Šillers pilnā nopietnībā krāmēja uz galda puvušus ābolus, lai pielabinātu mūzu, bet Bahs meta ērģelniekam ar parūku, brīžos, kad tas spēlēja šķērsām.
Ja cilvēks kādā lietā ir neticami veiksmīgs, vienmēr būs kāda cita, kurā viņam ne tik ļoti veiksies. Taču ikviens no mums vērtīgs ir ne tāpēc, ka mums nav neviena netikuma, bet gan savu labo īpašību dēļ.
Vide nosaka to, kāds cilvēks kļūs. Krieviski tas skan labāk – oкружение. Medicīnā ir termins – reakcijas norma. Acīmredzot kādam ir jābūt slaidākam, kādam – apaļākam. Taču termina robežās apaļš var būt apaļīgs un ļoti simpātisks, tāpat kā – resns un ļoti neglīts. Pat tad, ja līdzīga ģenētika. Tā arī ir reakcijas norma. Pat tad, ja cilvēks nesasniedz zvaigznes, viņam ir šī reakcijas norma. Vienā vidē viņš var kļūt ļoti attīstīts, otrā – primitīvs. Vide ietekmē ļoti daudz ko – ja ne pat visu. Mēs kļūstam līdzīgi tiem, kas mums blakus.
Talantīgi cilvēki vienmēr izsauc polāras reakcijas – vai nu sajūsmu vai naidu. Tos nevar uztvert vienaldzīgi. Viņus nevar neievērot vai ignorēt. Viņus nevar aizmirst. Viņus atceras, mīl, ienīst, par viņiem domā, skauž. Tāpēc, ja esi talantīgs, neceri, ka būsi labs visiem, ka visi tevi cienīs un ieredzēs. Ienaidnieki būs kaut vai tāpēc, ka visi talanti nav tikuši viņiem.
Mums tikai šķiet, ka mēs palīdzam, risinot citu cilvēku problēmas. Mēs tās pastiprinām. Kad mēs ar varu velkam alkoholiķi ārstēties, mēs paildzinām viņa agoniju un tērējam savu laiku un enerģiju. Viņš atkal sāks dzert, un mēs atkal viņu uzskatīsim par nepateicīgo cūku, tā vietā, lai sev pajautātu, vai ir vērts bērt pērles cūkām priekšā. Cilvēkam savas problēmas jārisina PAŠAM. Viņš izaugs atbilstoši tam, cik ātri izaugs viņa problēmu risināšanas instrumentu arsenāls.
Eksistē parādību un notikumu dīgsti. Lai arī šie dīgsti nav dzīvi, taču tiem piemīt vairošanās spēja. Viena nemazgāta tasīte sev līdzi “pavilks” nemazgātu trauku kalnu. Viens uzraksts uz sētas ilgi nepaliks vientuļš – drīz visa sēta būs aprakstīta. Kā izmantot šo likumu? Visi nelabvēlīgie notikumi un parādības jāatpazīst pašā saknē un dīgstu līmenī, un jāiznīcina tieši tur. Ja kādas parādības Tev nav tīkamas – iznīcini to dīgstus.
Izrādās, burvju vārds ir nevis “lūdzu”, bet “nē”. Mēs varētu izvairīties no daudzām problēmām, ja iemācītos laicīgi cilvēkiem pateikt “nē”. Nepavadīt laiku tukšās pļāpās aiz pieklājības Neaizdot naudu, kad to negribas darīt. Tas ir daudz labāk, kā iedot un tad gaidīt, atdos vai neatdos. Dod to, ko vari uzdāvināt. Gēte teica: “Gribi pazaudēt draugu, aizdod viņam naudu”. Izrādās, kad cilvēks argumentēti atsaka, viņa pašapziņa un cieņa pret sevi aug. Cilvēki baidās atteikt. Ziniet kāpēc? Viņi baidās nepatikt. Taču visiem labs tāpat nebūsi. Mācies pārciest mierīgi citu negatīvās emocijas par savu atteikumu. Ja uzreiz pateiksi “nē”, tad argumentēti atteikt būs jau vieglāk.
Visvairāk cilvēkus kopā tur kopīgā atmiņa – par notikumiem, par kopā apēstajiem trīs pudiem sāls. Uz šīs kopējās atmiņas arī bazējas pieķeršanās un ilgstošas mīlestības mierīgā stadija. Tādā veidā iekļūšana atmiņā saista cilvēkus. Gribi, lai tev būtu labas pieķeršanās – nokļūsti atmiņās labestīgiem cilvēkiem.
Ne tavi cilvēki no tevis vienalga aizies.
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
https://gintafiliasolis.wordpress.com
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
