Sirsnīgs sveiciens Tev šajā ceturtdienas pēcpusdienā!

Nu šitik saulainā dienā mani māc aizdomas, ka šodien daudz lasītāju man nespīd  Nekas, nekas.. gan jau vēl uzlīs

Kaut kā ienāca prātā šo aplūkot – kā spēt pieņemt atteikumu? Un paralēli saglabāt iekšējo līdzsvaru, pie katra atteikuma neklūpot līdzi?
Ar vārdu ‘nē’ kā atbildi uz mūsu uzdoto jautājumu, vēlmi utt. saskaramies viskautkur. Gan profesionālajā jomā, gan privātajā dzīvē. Kā neļaut vārdam ‘nē’ paņemt līdzi Tavu pašapziņu un pašvērtējumu?

Elementāri. Pašapziņu un pašvērtējumu nodalīt no vārda ‘nē’. Un paturēt sev. Kāpēc lai savu citam atdotu? Tak pašam vēl noderēs

Jā. Tā nu ir. Pateikt ‘nē’ reizēm neprotam, ne arī – samierināties ar atteikumu. Es jau nu zinu par ko runāju. Man “nē” vispār pilda sarkanās lupatas funkcijas.”Kā – nē? Kāpēc- nē? Kā tas ir – nē? A ja šitā – tad arī nē?… Un tagad? Joprojām – nē?” Tie ir tikai daži no jautājumiem, kas manī dzimst atteikumu brīdī Tomēr pārsvarā tas ir saistīts ar ideju realizāciju. Jo ir ticība, ka klusais (un skumjais) nē vienā brīdī pārvērtīsies par gavilējošu jā!!!
Attiecībās ar līdzcilvēkiem – tur ‘nē’ es sadzirdu un pieņemu. Nē ir un paliek nē. Bet arī pati varu atteikt; reizēm grūtāk, reizēm vieglāk – no situācijas atkarīgs, bet varu. Nedaru sev pāri tikai tāpēc, lai kādam citam .. ērti un parocīgi. Manipulēšanai un izmantošanai – NĒ. Palīdzu tad, ja tiešām varu. Un ja jūtu, ka mani neizmanto (parasti jūtu).

Kāpēc ir svarīgi vārdu ‘nē’ respektēt? Cienot otru cilvēku, savādāk nemaz nevar. Atteikums ir gan robeža, gan tava iespēja kaut ko darīt un risināt savādāk. Bet varbūt – nedarīt vispār, jo tev to nemaz nevajag.
Galvenais, ko vēlos pateikt –  necepies par vārdu ‘nē’.  Nepieņem to kā sevis noliegumu. Nevispārini un neattiecini uz sevi. Neņem to personīgi! Ir vērts paskatīties savādāk – kāpēc tev šo nē vajag? Un tad pārvērst par iespēju! To var gandrīz vienmēr. Un ja nevar, tātad..  Pareizi, ne-va-jag!

Ā, un vēl par pašapziņu. Reizēm tiešam nokrīt, piemēram, darba piedāvājuma atteikuma gadījumā. Īpaši ja savu CV esi sūtījis jau simto reizi.. Nepadodies. Nenokar degunu. Ar tiem darba piedāvājumiem ir vesels stāsts aizkulišu. Par kurām reizēm neiedomājamies. Vai iedomājamies, bet noklusējam. Un visi šie atteikuma iemesli reizēm it nemaz nav saistīti ne ar tavām spējām, ne izglītības neatbilstību..
Nepārproti, neaicinu būt augstprātīgam un iedomīgam. Un uzskatīt sevi par pasaules nabu. Nebūt ne! Kas ir svarīgi, neļaut atteikuma sevi sagraut. Pat ja izsit no līdzsvar – lūkot, kā līdzsvaru atkal vari atgūt. Meklēt jaunas iespējas. Kur nē pārvēršas par jā. Bet nedomāt, ka tāpēc esi mazāk vērtīgs kā citi cilvēki. Nenoniecini sevi. Patiesībā jau visi esam vienādi. Neviens nav pārāks vai zemāks. Arī tie, kas domā, ka ir augtāki.. patiesībā tādi nav. Pat ja to nezin.

Vispār tā lielā gudrība vārdu nē neuztvert kā apvainojumu, aizvainojumu, vēršanos konkrēti pret tevi utt.. Svarīgi – vienkārši spēt pieņemt. Ja par labu vērst nevari, tad jo īpaši tam savu enerģiju vairs netērēt. Atstāj savu spēku sev. Arī pašapziņu. Arī pašvērtējumu. Neļauj no malas sevi vilkt uz leju. Uz leju kaut kā vienmēr vieglāk nekā uz augšu. Un jo zemāk sevi novilksi,  jo vairāk spēka vajadzēs, lai atkal pieceltos. Nedari sev pāri. Izturies pret sevi ar sapratni. Un cieņu. Un cieni vārdu ‘nē’. Gan savu. Gan otra.
Ui, šo arī vēl piemetināšu. Ja par kaut ko ļoti uzvelcies (par kaut ko, kur saņēmi vārdu nē) – nezinu, rodas, piemēram, milzīgas dusmas, spēcīgs aizkaitinājums utt. –  palūko, kas patiesībā aiz tā paslēpies. Ne viss ir tik vienkārši, kā pirmajā brīdī šķiet. Reizēm ar vārdu ‘nē’ otrs parauj vaļā sen malā noliktu sāpi. Kādu senu pārdzīvojumu. Piemēram? Piemēram, bērnībā pietrūkušu mīlestību.. drošības sajūtu.. ticību taviem spēkiem.. Un tā tālāk. Un reaģē tāpēc, ka sāp. Protams, ka sāp. Kaut arī viss sen kā jau beidzies. Kamēr neizsāpēsi un .. nepiedosi, turpinās… sāpēt. Parauts vaļā vien ar vārda nē palīdzību..

Mazliet neparasts šovakar tas ieraksts uzcepies. Bet varbūt tomēr kaut kas no tā noder Man pašai varbūt noderēs jau rīt. Tad jau redzēsim, kā man veiksies
Jauku vakaru vēlot,

Dace Pavloviča