Nē, es neesmu jūsējais. Es esmu savējais. Jūs gribat mani piesavināties. Jūs gribat, lai jums kalpo. Lai kalpo jūsu aplausiem, lai kalpo jūsu domāšanai, jūsu jušanai. Lai es apliecinu jūsu pareizību un tai kalpoju. Lai es apliecinu, ka es tāpat domāju kā jūs.Bet es tā nedomāju. Es nedomāju tā kā jūs. Ja jūs reizēm domājat tā kā es un ja es reizēm domāju tā kā jūs, tad tā ir sakritība, laba sakritība un mēs savu tuvību varam apliecināt kopējos aplausos.

Tas ir dvēseļu kontrapunkts. Bite ziedā. Bet bite ziedā vāc medu, viņa nedomā par zieda apputekšņošanu. Un tomēr apputekšņo. Tas ir bites un zieda kontrapunkts.

Ugunskurs nedeg, lai rādītu gaismu. Ugunskurs pašsadeg, pašmērķīgi sadeg. Un tomēr rāda gaismu. Tas ir ugunskura un gaismas izslāpušo kontrapunkts. Saulei katra stara galā ir pa kontrapunktam. Saules un ādas kontrapunkts ir iedegums. Saules radiācijas un sirds nervu kontrapunkts ir – infarkts. Bet jūs taču neteiksit, ka saule spīd tāpēc, lai būtu hlorofils, iedegums un infarkts. Saule spīd sadegdama. Saule ir uguns. Var piesavināties uguni, uguns var piederēt, uguns ir telpa. Bet nevar piesavināties sadegšanu. Sadegšana ir laiks.

Var piesavināties ziedu, var likt ziedam kalpot. Bet nevar piesavināties ziedēšanu.

Var piesavināties cilvēku. Bet nevar piesavināt viņa smiešanos, raudāšanu, dziedāšanu.

Var iegūt upi, bet nevar iegūt viņas čalošanu, burbuļošanu. Jūs nopērkat krastus un ūdeni, akmeņus un smiltis, klintis un siekstas. Jūs varat velt savus akmeņus un siekstas, pārveidot krāces un ūdenskritumus, bet putu raksts un virpuļu raksts nav jums izdibināms. Un kurā mirklī burbulis ievizēsies, jūs to nezināsit. Upe pieder pati sev.

Arī puķes ziedēšana jums nepieder. Arī ērģeļu dūkšana jums nepieder.

Arī dzejošana jums nepieder. Jums pieder dzejoļi, tie, kurus jūs pieņemat. Vai jūs gribat itin visus?

Tam, kam pieder bišu strops, tam vēl nepieder bišu sanēšana.

Dziedāšana ir laiks, un sadegšana ir laiks. Bet laiks nevienam nepieder.

Jūs varat teikt: “Bet šis ir mūsu laiks, šis laiks mums pieder.”

Nē, tikai telpa šai laikā. Un arī – tikai daļa telpas, tā, ko jūs saprotat. Jums pieder tiesības pārveidot telpu šajā laikā. Pārgrūstīt mēbeles, iekārtot jaunas. Mainīt dekorācijas. Radīt vērtības, celt aizsprostus upē, selekcionēt jaunas puķes. Jums pieder dažas stundas svešā pilsētā. Jūs varat šajā laikā nopirkt suvenīrus. Tie jums piederēs. Nopirkt mantas, pat biļeti uz koncertu. Un, kad jūs brauksit prom, ar jums būs jūsu mantas, jūsu suvenīri un biļetes, izlietoti papīriņi. Jo dziesmas skanēšana un ilgošanās jums nepiederēja un nepiederēs. Pilsētas rūkoņa un šalkoņa jums nepiederēja un nepiederēs. Šalkoņa un rūkoņa, cerības un ilgošanās ir – laiks, ko nevar piesavināties. Tas nevienam nepieder.

Jums bija tikai tiesības to dzirdēt, tajā piedalīties. Un, ja jums bija spēks, jūs varējāt kāpināt laika intensitāti. Tas arī viss.

– Imants Ziedonis (Epifānijas)