Tik viegli ir manipulēt ar tiem, kas vienmēr kaut ko gaida. Gaida, kad atnesīs, piedāvās, izglābs, padarīs laimīgu. Tā patiesībā ir neticēšana sev un saviem spēkiem. Tāds nepilnvērtīguma stāvoklis. Man vajag kaut ko un tikai tad es…. Un tā visu dzīvi gaidu savu sapņu princesi, savu īsto laimi, savu bezgalīgo prieku. Un pasaule man arī sola…Kā var nesolīt, vai ne? Ja ir tik daudz gaidītāju. “Tev tikai jāatnāk ar savu stingro roku un mani jāizpestī! Un tad būs labi. Bet, kamēr tu nenāc ir slikti! “ Idializējot savu sapņu tēlu tik daudzi iekrīt lamatās. “Kā tad tā, es taču ticēju, cerēju, bet tu..? “ Un šī nemitīgā gaidīšana. Mums visu ideālu vajag, pat augļus un dārzeņus veikalā ar ideālajām, pareizajām formām. Tad nāk ķīmiķi un to lietu nokārto, jo mēs taču gribam, lai tas ko ēdam arī skaisti izskatās.

Un kurš ir gatavs zaudējumam? Patiešām- kurš?

Nav cerību iegūt, nav baiļu pazaudēt. Tas algoritms skan tik vienkārši- pārstāj cerēt kaut ko iegūt un pazudīs arī bailes pazaudēt. Jo tad tām nav nekāda pamata. Kamēr vien būs vēlme iegūt būs arī bailes pazaudēt. Jo iegūto vienmēr gribās paturēt. Zūd taču iegūšanas jēga, ja iegūtais jāzaudē. Bet, zaudējums agri vai vēlu notiek un cik sāpīgs, tas jau no pieķeršanās atkarīgs. Jo stirpāka pieķeršanās, jo grūtāka atlaišana.

Vai tiešām es neesmu pelnījis labāku dzīvi? Bet kurš ir teicis, ka tā jau tagad nav gana laba? Ja atmet gaidas un vēlmes un paskatās tieši…. Kā tad pietrūkst, ja atmet? Varbūt tieši tad arī var ieraudzīt?

Nē, nē, manas divas rokas, divas kājas un abas acis- tas ir pašsaprotami, tā tam jābūt….Tāpat kā daudz kas cits labais dzīvē ir pašsaprotams. Bet, ja vērīgi paskatās- tā ir ļoti liela veiksme, neizsakāma. Daudziem nav… Un viņi ir tieši tādi paši cilvēki kā es. Tik muļķīgs ieradums ir neredzēt lielo veiksmi un laimi, kas tepat deguna galā. Vēl muļķīgāk ieraudzīt to tikai tad, kad par vēlu. Nu tur esmu meistars uz- PAR VĒLU… Un, kad pamostoties attaisu acis, pirmā doma – kā man nav, nevis kas man ir… Gribu tēju, kafiju, gribu siltu dušu, gribu garšīgas brokastis,dāmu blakus, kas apčubina-vesels saraksts ar vēlmēm jau tiklīdz atveru acis. Nekad tās pamostoties neatveru ar domu- Eu…es esmu dzīvs! Kāda laime!

Gudri cilvēki saka, ka laimes sajūtai patiesībā maz vajag… Ja tā padomā…pilnīgi noteikti!