Man ir sākusies drusku narkomānija pret tevi. Nē, tu neesi vainīga. Es vienkārši iepriekš biju pārāk pārliecināts, ka inficēties nav iespējams. Biju pārliecināts, ka nav iespējams inficēties ar tavu ārējo skaistumu, ar tavu smaidu, ar tavu patīkamo balss tembru, ar tavām domām. Nē, tu neesi vainīga, es esmu narkomāns un nemaz to neapjaušu. Es esmu kā parazīts, kam vajadzīga ievade- tu, tu, tu, tu, tu… Dīvaini…to taču jāsauc par kaut ko skaistu…To taču jādēvē par vēlamu, vajadzīgu nepieciešamu, lai aizbaidītu tās nepatīkamās trauksmes sajūtas…tās sausās mutes, kas iekšā izslāpušas sauc- dod, dod, dod, dod vēl, dod vēl un vēl… Bet nekur jau šīs nebēg…

Un šis narkomāns raugās uz tevi, kad satiek un mēģina nomaskēt savu izslāpumu. Šis narkomāns izskatās ļoti jauks, pat patīkams. Mēģina tēlot vēso, nepieejmo…bet iekšā viss vārās un dzied dziesmiņu par “Dod, dod vēl, dod…”

Zini, man ir sākusies drusku narkomānija pret tevi. Tu ziedi savvaļā, bet mans narkomāna instingts grib tevi noplūkt, grib tevi savākt sev un tikai sev… Un es to nevēlos atzīt…Manī rodas pretrunīgas sajūtas- no vienas puses es neizrādu savu instingtu, no otras puses tas kļūst arvien nevaldāmāks tevi satiekot. Citi to sauc par iemīlēšanos, es par narkomāniju. Kāpēc? Tāpēc, kad ARVIEN BIEŽĀK SĀKU DOMĀT PAR SAVU LABUMU, NE TAVĒJO! Es arvien biežāk sāku domāt par to, ko es iegūšu esot ar tevi un ko es zaudēšu bez tevis. Bet man būtu vairāk jādomā par tavējo labumu…Jo es taču izvēlējos būt ar tevi, lai TU BŪTU LAIMĪGA!!!! LAI TU…..! Es gribēju tavā sejā redzēt prieku nevis sevis, bet tevis dēļ. Es gribēju tavā labā būt, lai esi laimīga… Dot un negaidīt pretī! Dot tāpēc, ka vēlos, lai esi laimīga! Laimīga un par to tev nebūtu jājūtās man parādā.

Bet es arvien vairāk baidos tevi pazaudēt, kaut nav nekādu zināmu iemeslu…Es sāku baidīties par to, ka tu vari aiziet. Par to, ka tu atradīsi labāku. Par to, ka es tev neko nenozīmēšu. Par to, ka par to… Šaubas un bailes nāk virsū kā melna ēna…Kurš to uzsūtijis? Kurš ir vainīgais? Tu? Nu nē, drīzak gan tas tur ego, kas iekšā. Viņam jau gribās.

Tu esi nostājusies manā iztēlē kā neizkustināms tēls, kā piemineklis un es it kā vainoju tevi par to, ka tu tur esi…Bet tu jau neesi vainīga…tā mana narkomānija, tā nežēlīgā vēme, lai man tu piederi, lai mani un tikai mani tu gribi. Tā nežēlīgā atkarība, kad nav miera, jo pietrūkst. Un es tev nevaru ļaut mierīgi dzīvot. Es tevi bombardēju ar sevi itin visur…Es tev par sevi uzmācīgi atgādinu visādos veidos…tas tevi nogurdina… Es esmu kļuvis traks… Un tieši šis te mans debilais narkomāna trakums tevi no manis atbaida. Tu sāc bēgt no mans, jo es tevi esmu sācis vajāt. Esmu sācis tevi vajāt pats to neapzinoties. Un kad tu tā sāc bēgt, tā manas narkomāna fantāzijas apstiprinās- redzi es taču zināju, ka tu tāda esi… Es taču zināju, ka tu mani sāpināsi. Es taču zināju, ka tā būs… Idiots.

Zini, man ir sākusies drusku narkomānija pret tevi. Iedomājies, kas būtu, ja es būtu pilnībā ticis vaļā no savas atkarības… IEDOMĀJIES—TU BŪTU LAIMĪGA AR MANI! UN ES AR TEVI! JO MAN NO TEVS NEKĀ NEVAJADZĒTU… ES BŪTU BRĪVS SAVĀ IZVĒLĒ…JA BRĪVS , TAD PATIESS PRET TEVI! JA PATIESS, TAD ES MĪLĒTU TEVI… JA MĪLĒTU, TAD VĒLĒTOS, LA TU ESI LAIMĪGA…AR MANI, VAI BEZ-TAM NEBŪTU LIELAS NOZĪMĒS…Kāpēc nebūtu? Tāpēc, ka atmetot tos savu vienmēr kladzinošos “es,es,es. ,man, man, man” paliktu “tev, tev, tev..” Kaut vairāk būtu “tev, tev, tev…”