Nakts. Klusums. Sajūtu Tavu elpu, kaut Tevis te nav. Naktī viss kļūst tik caurspīdīgs un caurskanīgs. Un mierīgs. Miegs apklusina pat visskaļākos aurotājus- dienu izbļāvuši tagad atpūšās.

Naktīs var sajust to, kas dienās ir nesajūtams.

Un es sajūtu Tavu elpu. Aiztaisu acis un ieraugu Tavu seju. Iztēle ļoti izteiksmīgi to uzzīmē-skaista…. Dzirdu Tavu balsi, Tu kā vienmēr saki kaut ko uzmundrinošu, kaut ko vieglu un nepiespiestu. Kā Tu proti atrast tieši tos vārdus, kuri visvairāk vajadzīgi? Kā Tu proti parādīties tad, kad pietrūkst? To laikam spēj tikai tādi cilvēki, kas jūt viens otru. Kad Tu domā, vai ar mani viss labi, vai esmu paēdis, vai man nav skumji, vai viss kārībā…Un kad es domāju, vai Tev nav kas slikts noticis, vai Tu neesi piekususi, vai neesi kārtējo reizi saaukstējusies….Tā mēs viens par otru…un tur nav jābūt klāt. Sajūtas ir neredzamas un nesataustāmas, tāpat kā sirds siltums- bezagalīgs kā tumšā zvaigžņotā debess. Rūpēm nav robežu, nav attāluma, nav šķēršļu, ja tās ir patiesas.

Tu noteikti sen jau guli. Bet es tepat…sajūtu Tavu elpu. Nakts atnes klusumu un mieru, viss kļūst izteiktāks. Ārā ir tumša, tumša nakts. Kad aiztaisu acis, arī tur tumsa. Man patīk tumsā, tajā pazūd formas. Savādi nepierasta sajūta. Tik ļoti pierasts uzticēties acīm- tagad tās ir zaudējušas savu nozīmi, neko nevar saskatīt un uz brīdi pat noticu, ka nekā nav, nekad nav bijis un vairs nekad nebūs. Mana istaba, manas mīļākās lietas…pazudušas, izšķīdušas tumsā.  Vai maz tas viss ko es redzu ir reāls, ja reiz tumsai ir vara tās izdzēst, padarīt neredzamas?

Un cik gan daudz man pieder? Arī Tevis te nav, bet sajūtu Tavu elpu. Tieši Tavu nevis miljardiem citu. Mūs laikam vieno kaut kādas īpašas saites. Es jūtu, kad Tev ir slikti un Tu jūti, kad man… Mēs esam dārgi viens otram, tāpēc tik izteikti sajūtam.

Ikvienam, kam otrs ir dārgs, tas sajutīs…

Tā jau saka, ka tie  īstie cilvēki parādās tieši tad, kad nepieciešami- ne ātrāk un ne vēlāk.

Nu labi, pietiek… Ar labunakti!