Mums nepieder nekas tāds, ko var pazaudēt.
Ja baidies pazaudēt, tad vēl neesi atradis sevi.
Kad atradīsi, nomierināsies, jo dzīve ir uzbūvēta tā, ka mums nepieder nekas, ko var pazaudēt.
Zaglis ielien kabatā, vecums zog skaistumu, slimības – cilvēkus, pat zvaigznes slēpjas aiz mākoņiem, bet mēs esam tik bezspēcīgi ar visiem saviem cietumiem, likumiem, krēmiem, mikstūrām un teleskopiem.
Gadās, ka dārgumi atgriežas, cilvēki atkal atver acis, un debesis kļūst gaišākas, taču īpašuma tiesības ir iluzoras. Dzīve ir vienkārša un brīnišķīga – tā nedod mums nekādus solījumus un tai nav nekādu parādu.
BG (Boriss Grebenščikovs)
(Paldies par šo Gintai Filiai Solis)
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
