Pat tad, ja no agras bērnības tev ir bijusi pazemināta pašapziņa, tu pati to vari izlabot!

Sāksim ar cēloņiem, no kurienes rodas par sevi nepārliecinātas meitenes?

Tas parasti sākas bērnībā un ir saistīts ar to, ka vecāki savu bērnu neatbalsta. Ko tas nozīmē? Meitenei nesaka, ka viņa ir pati skaistākā, pati gudrākā, pati talantīgākā, pati labākā. Bērns nezin, kā viņam pret sevi jāattiecas, viņām šī opcija no dabas nav “iebūvēta”. Un pirmo atzīmi bērns saņem no ārpuses. No vecākiem. Un tiešī no šī atskaites punkta sāk formēties viņa pašapziņa.

Ir laimīgas ģimenes, kur bērnus nēsā uz rokām gan tiešā gan pārnestā nozīmē, viņus mīļo, pastāvīgi slavē un apbrīno. Tādiem vecākiem parasti saka, ka viņus dzīve “aplauzīs”, “pārslavēsi, visgudra izaugs”, “augstu kāps, zemu kritīs”. Nē, es esmu pārliecināts, ka labāk pārāk augsta pašapziņa, nekā zema. Un bērnu pārāk daudz mīlēt nevar. Bet tās meitenes, kuras nav saņēmušas no vecākiem atbalstu, kuras neviens nekad nav saucis par princesēm, bet gluži otrādi – visu laiku norādījuši uz viņu trūkumiem (“neuzmet kūkumu”, “ievelc vēderu”, “kā tu sēdi”, “nešķielē”, “labi, kaut vai mācies labāk”, “dievs prātu nav devis, tad vismaz simpatiska izskatās”) – šīs meitenes jau aug ar nepārliecinātību par sevi.

Te nu var sākt protestēt: kā tad galu galā būt, ja viņa uzmet kūkumu uz izgāž vēderu? Klusēt?

Aizdomājaties, vai tiešām bērns sēdēs tā, kā viņam neērti? Staigāt, liekot kāju pirkstus uz iekšu, kaut tas viņam traucē? Vai arī dzīvniekam jūs uzbruktu ar pretenzijām: “Ne tā guli, ne tā staigā!”? Viņš taču tāds ir no dabas, jūsu bērns. Un, ja tas, kas jūs uztrauc, nekaitē viņa veselībai, nav bīstams, tad tā vienkārši ir viņa īpatnība.

Viņš ir tāds un tādu viņu vajag mīlēt.

Ja problēmai ir medicīnisks raksturs, skolioze, vai kas tamlīdzīgs, tātad to vajag risināt ar ārstiem.

Praktiski visi bērni, nokļūstot skolā, iziet etapu, kurā tos  “sadala” pēc hierarhijas. Un, ja meitene atnāk skolā, jau šauboties par to, ka viņa ir lieliska un visa labakā cienīga, tad jau pirmais mēģinājums viņu aizskart un apvainot vainagojas ar panākumiem. Viņa vienkārši nespēs “iedot pretī” Un loks savilksies: viņu pagrūda, jo viņa nav pārliecināta par sevi. Iedunkās vēlreiz – viņa saņems apstiprinājumu tam, ka viņa patiešām nav nekas. Un, ja vēl pie visa tā viņa ir apaļīga un ar brillītēm – tad viss būs vēl ļaunāk..

Tāpēc es vēlos pasvītrot: bērns nekad no sev svarīgajiem pieaugušajiem nedrīkst dzirdēt negatīvus komentārus attiecībā uz savu ārieni un prāta spējām. Bērnam jāpieņem sevi un jāmīl sevi tādu, kāds viņš ir un vecāku uzdevums ir viņam tajā palīdzēt.

Daudziem tas neizdodas ne tāpēc, ka viņi ir slikti vecāki un nemīl savu bērnu. Vienkārši viņi paši nav pārliecināti par sevi. Nav svarīgi, kādus vārdus vecāki saka savam bērnam, bērns nolasa to, ko viņi jūt.

Par sevi nepārliecināta māte neprot pieņemt lēmumus. Viņa stundām ilgi klīst pa tirdzniecības centru un nespēj izvēlēties sev kleitu. Mājās viņa rokas pa skapi un nevar izlemt, ko šodien uzvilks. Nepārliecināta par sevi māte neizies bez meikapa līdz veikalam. Tāpēc, ka iekšā sēž briesmīga doma: viņa sev nepatīk un viņa sevi, tadu sliktu slēps. Labos ārieni ar apģērbu vai meikapu, centīsies kļūt par kaut ko citu, kļūt par tādu, kas patīk citiem.

Pārliecināta par sevi sieviete atver skapi, ņem drēbes, uzvelk un iet. Pārliecināta par sevi sieviete atnāk veikalā, paņem sev iepatikušās mantas, piemēra, un nopērk to, kas visvairāk iepaticies, vai nepērk, tāpēc, ka neiepatikās, un nemocās ar izvēli..Par sevi pārliecināta sieviete pieceļas no gultas, ierauga, ka piens beidzies, uzvelk uz pidžamas mēteli un iet uz veikalu pēc piena, iespējams, pat nenomazgājusies un bez frizūras.. Viņa ir pārliecināta, ka ir smuka tāpat, un viņai nav vajadzības sevi izskaistināt.. Bet tagad labā ziņa: pārliecību par sevi var pastāvīgi ieaudzināt, pat tad, ja no bērnības šī pašapziņa nav ieaudzināta.

Pats galvenais, kas jāatcerās: nav universāla skaistuma. NAV! Visiem labs nebūsi, un nav vajadzības sevi ar kadu salīdzināt, tas ir ceļš uz nekurieni.

– Tāpēc pirmais, kas jāizdara – jāpārstāj jautāt draugiem un tuviniekiem par savu ārieni. Vai es labi izskatos, vai man piestāv šī frizūra, kā jums patīk mana jaunā kleita – visām šīm frāzēm jābūt jūsu melnajā sarakstā.

– Otrais: jāiemācās uz komplimentiem atbildēt ar frāzi: “Pateicos, man ir ļoti patīkami”. Aizliegt sev atrunāties: apmēram tā: ko, jūs , jums tā tikai šķiet, patiesībā es nemaz tik labi neizskatos.

– Trešais: kad izvēlies sev apģērbu, nejautā draudzenēm vai konsultantiem. Orientējies tikai uz savām sajūtām.

– Ceturtais: ja noticis forsmažors, nemaini savus lēmumus. Nolēmi tā darīt, kaut kur aizbraukt, pavadīt vakaru, kaut ko sev nopirkt – dari tā, un noved lietu līdz galam.

– Piektais: nenodarbojies ar sevis sadalīšanu daļās. Daudzas saka: mati man ir ļoti labi, bet kājas tādas – palīkas. Vai arī – kājas man skaistas, tikai žēl, ka mati tādi plāni. Katra ir lieliska pilnībā – tāda, kāda viņa ir, savā īpašajā komplektācijā.

Un pēdējais: regulāri sev saki, ka esi unikāla, tieši tāda, kādai tev jābūt, īpaša, nevienam nelīdzīga, vienīgā pasaulē. Un mīli sevi bez nosacījumiem, nekad nesalīdzinot ar citiem. Tu esi tu un tu esi brīnišķīga.

Autors: Mihails Labkovskis

Tulkoja: Ginta FS

https://gintafiliasolis.wordpress.com