Mēs atnāksim rīt, kad nekā vairs nebūs. Šodiena nemitīgi pārtop par vakardienu, arī tās vairs nebūs.

Es tevi atceros vēl mazu, maziņu- tieši tādu tevi atceros, jo pēc tam vairs nebiju saticis. Tagad satieku- es tevi nepazīstu itin nemaz. Nekas no tā maziņā vairs nav palicis. Viss izgaisis.

Turu rokās tavu fotogrāfiju, skatos un domāju- tā esi tu… Mana skaistā, mana jaukā. Lai arī ļoti veca fotogrāfija, tieši tādu Tevi es savās atmiņās esmu saglabājis, iekonservējis. Un negribu satikt tagadējo tevi, jo baidos, ka tiks atņemtas tās sentimentālās sajūtas, kuras ar tevi saistās. Bet tevis vairs nav te. Tikai fotogrāfija un atmiņas…viss…

Mēs it kā ejam uz priekšu- kāpjam nākotnes kalnā un pagātnes ceļš paliek aizmugurē. Caur šodienu kāpjam, caur šo brīdi. Un nekad, nekad vairs neatgriezīsimies. Lai cik skaisti vai nožēlojami bijis, tas ir pagājis. Tas sevi ir izsmēlis. Tikai atmiņas it kā izdzīvo vēl un vēl… Bet atmiņas nav realitāte…

Es gribu aizmigt tavā klēpī, kā toreiz, sen, sen atpakaļ…Atceries? Es biju neaizsargāts, pazaudējies, man kaimiņu puikas bija nodarījuši pāri un tu mani paņēmi klēpī…aizsargāji. Un tad visu dzīvi esmu meklējis “klēpi”, kas aizsargās no pāri darījumiem.

Iedomu tēli daudz un dažādi pa prātu maisās. Meklēju savu sapņu princesi, savu ideālu…Katrs meklē kaut ko, ko ir iedomājies. Uzburās ilūzija un nu tā ir jāskraida un jāmeklē… Tik daudz pūļu, tik daudz gaidu…bet… Nē es negribu sabojāt to skaisto uzkonstruēto sapņu princeses tēlu. Neatņemsiet, esmu ar to tā saaudzis, neiespējami atņemt. Es negribu redzēt realitāti, man patīk aizbēgt no tās, neskatīties uz to… Es tevi nākotnē redzu (mana sapņu princese)…un visu laiku alkstu pēc tevis, bet tevis jau nav… Nē, nē, kaut kur jau ir, saka cerība, kuru es negribu zaudēt. Un tad peldu un meklēju.

Dzīves mirkļus gribu paturēt kā ūdeni plaukstā…bet neiespējami- ūdens vai nu iztek, vai izžūst. Gribās uzkavētis pie tā labā, nē uzkavēties nē- izdzīvot vēl un vēl un vēl, pa īstam… Neviens neļauj. Neiespējami. Kāpēc dzīvē tā iekārtots, ka viss kas sūri grūti sakrāts izgaist? Kāpēc tad tik sūri un grūti jākrāj? Kur ir tā jēga?

Jaunību atņem vecums, veselību atņem slimība, dzīvi atņem nāve…. Un viens man teica: “Priecājies kamēr vari! Novērtē, ka vari!” Nē, es priecāšos pēc tam, kad būšu ieguvis…pagaidām man vēl nav tas, ko es gribu..un visu dzīvi ir tas režīms “pagaidām vēl nē” “kaut kad būs…” Tas nākotnes režīms. Bet, mēs atnāksim rīt, kad nekā vairs nebūs. Šodien ir, rīt un vakar vairs nav. Jo tas šodien nemitīgi izgaist. Cik daudz ir tās realitātes un cik ilūzijas? Vai pagātne ir reāla, jeb tā pārtop par ilūziju tiklīdz izdzīvota? Vai nākotne var būt reāla, ja tā vēl nav pienākusi? Nevar…

Tik maz mums ir dots- mirklis un viss. Cik dziļi to tvert, tas jau katra paša ziņā…