Maza meitenīte pieskrēja un noglaudīja slimu, vārgu un pamestu kaķi. Kaķis sajutis glāstus pieglaudās ciešāk. Laikam sen neviens viņam nebija pieskāries. Biežāk tas droši vien ir dzīts prom, lamāts, sists… Kārnais augumiņš spiedās arvien tuvāk un tuvāk it kā izmisīgi lūdzot: „Neatstāj mani! Parūpējies par mani!”

Viņa saimnieki neparūpējās, izmeta uz ielas, paspēlējās un izmeta- nav vairs vajadzīgs. Dīvaina pasaule, kurā ļoti ātri viss apnīk. Kad apnīk, tad izmet-mantas, dzīvas radības-visu…Spēlējās un izmet nedomājot, kas būs ar viņām pēc tam.

Te nu viņš ir- novārdzis, ar aizpūžņojošām acīm, pamests, lieks. Un mazā  sajutusi kaķa izmisumu, paņēma klēpī.  Ja varētu, nekad neatstātu!  „Tu esi mans jaunais draudziņš”, viņa pārliecinoši teica.

„Liec to kaķi nost! Saķersi vēl kādu slimību! Tu dzirdi?” Māte pa logu skaļi nobļāvās. Mazā izlikās nedzirdam.

„Tu dzirdi vai nē? Liec nost to kaķi, kad es tev saku! „

„Viņš grib ēst. Viņš ir mans jaunais draudziņš!”

Mamma no loga nozuda. Laikam nāks lejā un ieviesīs kārtību. Tā jau ir, neko nekad nevar zināt, uznāks vēl kaut kāda slimība, alerģija, varbūt vispār tas kaķis ar trakumsērgu slims…Un galu galā- kāda daļa gar svešajiem.  Tik daudz variāciju, tik daudz „a ja nu”. Mātes uztraukums pretstatā mazās meitenītes mieram un mīļumam. Viņa nejūt robežas. Viņa  vēl nav iemācijusies dalīt, šķirot, apzīmēt, šaubīties un svārstīties. Nav nekādu baiļu un aizdomīguma …Nekādu.

Un neviens arī nevar izdzēst šo  mirkli, kamēr mamma nav atnākusi un ieviesusi kārtību. Mirkli, kad nav robežu, kad vienkārša cilvēcība mirdz pāri šaubu un baiļu barjerām. Vienkārša un patiesa cilvēcība. Mazajai nav bail, nav jautājumu, viņa sajuta, piegāja, noglaudīja….Tā vienkārši.

Un pasaule iemirdzējās…