Man vajag vairāk…Es dzenos pēc vairāk. Man nekad nepietiek, es gribu vēl, vēl, vēl…. Es meklēju savu patvērumu daudzumā. Man nepietiek ar vienu konfekti, man vajag divas, trīs, četras piecas… man nepietiek ar vienu sievieti, man vajag divas, trīs, četras, piecas… Man nepietiek ar vienu datoru, ar vienu automašīnu…Es esmu kā apmāts ar skriešanu pēc varāk, daudzāk, biežāk… Man nepietiek ar vienu pāri kurpju, man vajag vairāk- nekas, kad kājas ir tikai divas un uz tām var uzvikt tikai vienu pāri kurpju-tikai vienu. Alkatības pārņemts…

Ja tev ir vairāk nekā man es gribu, lai man ir vairāk nekā tev…Es gribu būt priekšplānā, es gribu būt pirmais. Un apkrāvies ar saviem „vairāk” es arī uz brīdi jūtos kā pirmais, līdz tev parādās vairāk par mani…Es nekad nevaru būt drošs, kad tev būs mazāk. Un mana nedrošība par to, ka nebūšu pirmais rada nemitīgu iekšēju satraukumu, tādu kā spriedzi, tādu kā pārlādētas baterijas sindromu. Man bail kļūt nenozīmīgam, man bail kļūt otršķirīgam, neveiksminiekam… Man bail pazaudēt savu uzkačāto reputāciju citu acīs…un vienalga, ka es sen esmu izčakarēts cilvēks-galvenais, la viņi tic, ka esmu svētais…Mans tēls-tas ir svarīgs..Un es darīšu jebko, lai nepazaudētu „savu tēlu”…

Tev nedrīkst būt vairāk, jo ja tev ir,  man skauž, kad tev ir vairāk, labāk…Patiesībā jau man vajadzētu priecāties par to, kad tev ir vairāk, jo kā nekā tu esi MANS DRAUGS…Bet mana skaudība neļauj priecāties par to, ja tev ir vairāk. Jā, es uzsitu tev pa plecu un saku malacis, lai arī iekšējā balss saka-„Kaut tu izputētu, kaut tu zaudētu, kaut tev būtu mazāk nekā man…”

Zini, es pats SEVI APZOGU ar savu SKAUDĪBU…visu laiku apzogu. Jo tu esi mans DRAUGS un kad man vajag, tu dalies ar savu VAIRĀK…tu dalies ar savu uzkrāto…Tikai mana skaudība neļauj to saredzēt. Kad man PIETRŪKST, tu man IEDOD, kad man nav, tu PALĪDZI…Es patiesībā esmu ļoti atkarīgs no tevis… ĻOTI ATKARĪGS!