Man nekā nav!”, viņš domāja un tā arī jutās- kā nabags! Viņš katru rītu modās gultā, nevis patersmē vai uz ielas, viņam bija sava personīgā istaba, viņam bija drēbes ko vilkt mugurā un ēdiens ko ēst. Viņam bija savs televizors, dators un grāmatas ko palasīt. Savs personīgais velosipēds un automašīna.

“Mans nekā nav!” Viņš visu laiku tiecās uz labāku dzīvi, uz komfortablāku dzīvi. Tikai tādi tiecoties viņš vienalga jutās kā nabags- jo ir tie citi, kam ir vairāk! Ir tie citi, kas ir vēl veiksmīgāki, kas ir vēl laimīgāki, vēl piepilītāki. Viņa skatu punkts ir nemitīgā salīdzinājumā ar tiem, kam ir vairāk, ka nav nemaz laika paskatīties, kas pieder viņam pašam. Un viss, kas viņam ir, kas viņam pieder ieņem tādu kā iesaldētu, pašsaprotamu stāvokli. Un šis stāvoklis (man nekad nav gana) tad arī neļauj sajusties bagātam. It kā viss ir, bet nekā nav…

Būt nabagam starp lietām, vietām, reti izjust apmierinājuma sajūtu…tā ir īsta nabadzība. Var sēdēt lepnā villā, apkrāmēties ar visādām lietām, bet vienalga justies neapmierināts…”Kaut kā visu laiku pietrūkst pilnai laimei…Jā ir, bet ne pietiekami, ne tik, cik vajadzīgs…” Šīs domas nemitīgi viņu vilka nelaimīgumā. Lai arī ir daudz, nav nekā, nav tā personīgā novērtējuma- “Eu, man ir tik daudz!”, nav tā piepildījuma, ir: “Jā labi, bet tomēr kaut kas pietrūkst….” Nav tā lietu novērtējuma no malas. Viņš nemitīgi sevi salīdzina ar tiem, kam ir vairāk nevis mazāk. Un alkas kā viļņi jūrā nebeidzās… Viņš jūtās kā niecība, lai arī tepat deguna priekšā ir tik daudz… “Daudz? Tas nekas nav!”, viņš saka… Bagātais nabags…

Viņš saka, ka tas tieši pretēji virza uz progresu. Viņš saka, ka tieši neapmierinātība ar esošo stāvokli liek viņam tiekties pēc kā labāka. Bet, kad viņam pajautā:”Vai tiešām atrodies ekstrēmos apstākļos, ka tas neļauj tev izbaudīt jau sasniegto?” Viņš saka, ka jā, jo nemitīgi kaut kas ir par maz. Visu laiku fonā ir tā nepietiekamība, tā trūkuma sajūta, jo pietrūkst apmierinājuma sajūtas (lai gan tieši pēc tās sajūtas viņš alkst visvairāk). Viņam liekas, ka apmierinājuma sajūta ievelk tādā kā slinkumā, tādā kā paštīksmināšanās sajūtā. Bet, tad kāda jēga tiekties uz progresu, ja nav apmierinājuma sajūtas, ja visu laiku fonā ir nabadzības sajūta? “Es daru par maz, es daru nepietiekami, es esmu nepietiekams…!” Vai tā nav sevis noiecināšana, pat spīdzināšana? Tiekšanās uz perfekcionismu, kas tā arī nav sasniedzams, jo vienmēr būs kaut kādi trūkumi, vienmēr būs kaut kas, ko vajag pieslīpēt…bet fonā, kas par neapmierinātības dozu, kas par nelaimīguma sajūtu. Vai tik tā patiesībā nav smalki nomaskēta mazvērtības sajūta (es nekas neesmu)..un tieši šī sajūta tad arī apēd apmierinātību. “Es nekas neesmu, tāpēc arī nevaru izjust prieku par to, kas man ir! Man ir jābēg, jāapkrāmējās….”

Viņš nav gana labs, tās ir viņa pamatdomas pašam par sevi, viņš apzog pats sevi un to nemaz nezin. Savdabīga trūkumcietēju šķira- justies nabagam, kaut ir tik daudz. Ēst ēdienu, bet savā prātā domāt, ka tas ir nepilnvērtīgs, nepietiekams. Dzert tīru ūdeni un domāt, ka tomēr tur kaut kāds piesārņojuma procents ir iespējams… Sēdēt savā istabā un domāt par kaut kādu citu, daudz plašāku un skaistāku istabu…Vai tā nav visīstākā sevis apzagšana? Nevis citi apzog, bet gan pats sevi….