Mainot šodienu, mainās arī cilvēka rītdiena. Tikai tas nekad nesanāks bez paša tiešas līdzdarbības.

Ir vēlme atrast kādu, kurš palēkās apkārt ar tamburīnu un visas lietas sakārtosies pašas. Nevajag sevi maldināt. Neviens burvju zizlis neatrisinās visas problēmas tāpat vien, jo tas nenesīs ne labumu, ne kādu mācību. Ja kaut kas nav kārtībā Jūsu dzīvē, tad ne jau apkārtējiem jāmainās, bet jāsāk mainīties pašiem. Un tas ir nepatīkams process, tas gan jāatzīst. Un kā ir ar Jums? Pamēģiniet pieiet pie spoguļa un pateikt sev acīs skatoties – Es gribu mainīties. Tas ir kā pirmais solis uz labām pārmaiņām Jūsu dzīvē. Dažiem cilvēkiem, pēc šādiem mēģinājumiem, uzlec temperatūra vai uznāk nespēks – pirmā pazīme, ka vieglāk palikt vecajās čībās. Un katram jau savs stāsts, kas liekas ļoti smags un tik liela vēlme, lai apkārtējie uzklausa. Tie, kuri staigā apkārt sūdzoties par grūto dzīvi vai situāciju, bet nevēlas neko mainīt, lai arī kāds risinājums tiek piedāvāts, ar laiku, paliek par enerģētiskajiem vampīriem. Jo šāda ņaudēšana patērē ļoti lielus enerģētiskos spēkus. Atgūties un atjaunoties var – atrisinot situāciju un nekā savādāk, ja nē, tad kaut kur jau tā enerģija jāņem un tad sāk ņemt no apkārtējiem cilvēkiem.

Man bija sarunāta tikšanās ar kādu jaunu sievieti. Lai nebūtu mani jāmeklē pa koridoru labirintiem, izgāju ārā sagaidīt meiteni. Un tad varēju vērot tik ļoti interesantu ainiņu, ka pat, sākumā, apmulsu. Es stāvēju pašā koridora galā, bet jaunajai sievietei bija jāatnāk pie manis no pretējā gala. Koridorā bija vairāki pagriezieni, stūri un nišiņas. Sieviete, sākumā, nostājās pie pirmā stūra, ar „ērgļa” aci pārliecinājās, ka koridorā, uz šo brīdi, vairāk neviena nav, tad ātrā tempā pārskrēja pie nākamā stūra. Un tādā garā viņa turpināja ceļu pie manis. Stāvēju un skatījos uz šo izrādi un domāju, ka armijas desantam te būtu, ko pamācīties. Tikai nekādi nevarēju saprast – kāpēc tā jāmokās? Izrādījās, ka jaunā sieviete uzskatīja, ka viņa ir šausmīgi neglīta. Tikai, ar katru dienu šī doma stiprinājās un auga. Domājiet, ka viņa vēlējās reālu palīdzību? Nē, jo tad būs jāmainās, jāmaina dzīvesveids, uztvere un tas jau nu ir daudz nepatīkamāk. Viņa jau bija apskrējusi visas iespējamās vietas ar savu dzīves stāstu. Draugi no viņas jau bija novērsušies, bet ne jau tādēļ, ka nevēlējās palīdzēt – viņa nepieņēma nekāda veida palīdzību. Meitenei patika, ka viņu žēlo. Protams, skumji. Bet tā ir viņas izvēle un šādos gadījumos izdarīt nevar neko.

Ir pilnīgi normāli, ja, reizēm, ir vēlme kādam pastāstīt par savām problēmām un saņemt līdzjūtību. Pieredze rāda, ka pastāstot situāciju, ir iespēja uz to paskatīties no malas un tad var vieglāk sakārtot prioritātes. Tālāk jau viss atkal ir paša rokās. Tomēr, ja ar vienu un to pašu stāstu cilvēks nāks atkal un atkal, neko labu uzklausītājam tas nedos. Visam jābūt ar mēru. Iemācieties pateikt šādiem cilvēkiem – nē. Neļaujiet sevi pārvērst par enerģijas donoriem un sliktu emociju miskastēm. Un pats galvenais, nebaidieties mainīties, tas vienmēr būs uz labu! Arī mūsu slavenais rakstnieks Rainis saka: „Pastāvēs, kas pārvērtīsies”.

Esiet laimīgi!

Aija Trofimova