Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties.

Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd.

Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- lielākā daļa cilvēku mums ir svešinieki. Tikai ļoti retais ir savējais… Lai arī dzīvojam uz vienas planētas, elpojam vienu gaisu, esam atkarīgi viens no otra – tomēr…svešie…Visus iepazīt dzīves laikā nav iespējams. Mums ir uz pirkstiem saskaitāmi – tuvie un neskaitāmi daudz svešie… Iedomājies, cik droša būtu pasaule, ja visi par savējiem kļūtu! Tikai iedomājies…!

Kaut kā vienmēr pietūkst…Kāpēc? Ir viegli teikt, ka nepilnīga pasaulē dzīvojam, bet kāpēc to nepadarīt pilnīgāku?

Ja līdz auglim nevar aizsniegties, vajag pakāpties tik augstu, lai to dabūtu… Varbūt ar laimi līdzīgi? Kurš var apgalvot, ka tādas pilnīgās laimes nav? Varbūt nepareizās vietās meklēta? Mēs taču esam patērētāju sabiedrība, šķiet vispārtikušākā civilizācija kāda vien uz zemes ir bijusi, tomēr tāpat esam nelaimīgi? Mums taču viss ir- siltas mājas, veikali piekrāmēti ar visādiem loriņiem, karstais ūdens pa krānu tek. Mums ir automašīnas un sabiedriskais transports… Tik daudz visa kā, par ko pirms gadsimtiem pat sapņot nevarēja, tomēr… KAS PIETRŪKST?

Kāds man reiz teica: “Kad tev vairs neko nevajadzēs tu vai nu būsi miris, sajuksi prātā vai kļūsi brīvs un absolūti laimīgs. Tikai brīvs tu vari kļūst pats sevi sameklējis, pats sevi atklājis, pretējā gadījumā nojūgsies…” Un varbūt tā pilnā laime ir deguna priekšā, bet mēs spītīgi veramies tur- ārpusē.

Sirds dziļumos es GAIDU, KA MANI KĀDS VAI KAUT KAS PADARĪS LAIMĪGU… Tur, no malas,no ārpuses kāds atnāks. Bet, tās laimītes uzplaukst un izdziest…uzplaukst un atkal izdziest… Es kaut ko noturīgu visu laiku meklēju, bet izrādās- nekā noturīga nav? Jeb varbūt jāiemācās mūžīgajā mainībā justies labi? Mums nav kur sprukt, jo viss gribot negribot paiet… Vien tas, kā spējam ar to sadzīvot, kā spējam izsprukt no zaudējumu sajūtas, no bezcerības un apātijas… Kā spējam atrast pašiedvesmu, kaut liekas viss ir beidzies… Un itin neviens nevar zināt, cik labi vai slikti jūties, kā vien pats… Tikai bieži vien grūti sev atzīt, ka ir slikti, ir ne tā kā gribēts. Pieņemt zaudējumus-visgrūtākais… Taču, kas to uztrennējies, vai tam patiesībā ir ko zaudēt? Gan laimes sajūta, gan zaudējuma…kā sapnis vien… Un vai tas, kas sapņojis un sapnī piedzīvojis laimi tāpat kā tas,kas piedzīvojis nelaimi nebūs vienlīdzīgi, kad abi modīsies? Vai laimīgajam būs iespēja paturēt to, ko piedzīvojis sapnī tāpat kā tam, kas bijis nelaimīgs? Ne vienam, ne otram nebūs iespēja neko paturēt. Arī dzīvē neko nav iespējams uz visiem laikiem paturēt. Kad kaut kas dārgs ir zaudēts, alkas kļūst tik nevaldāmi spēcīgas, jo gribās atpakaļ…gribās vēl un vēl…

Ja pa vienu vaigu saņemu sitienu un pa otru – glāstu – vai tie neizgaist tiklīdz saņemti? Abi? Paliek tikai sajustās sāpes no sitiena tāpat kā sajustais maigums no glāsta. Un notikušā interpretācija. Visu pārējo uzbur mūsu domas. To stāstu – sāpīgi/mīļi…

Lai nepietrūktu, nevajag neko gribēt…Bet, ja neko negrib, tad taču šai dzīvei nav nekādas jēgas! Tāpēc, es turpinu gribēt un manas vēlmes auž jaunus tīklus, kuros agri vai vēlu būs jāsapinās… Bet, tā īstā, lielā, nepārejošā laime varbūt ir ārpus visām gribēšanām, pašpietiekama, tāpēc jau to sauc par-PILNĪGU. Un es nevaru to aizsniegt tāpat kā augli, kurš visu laiku izslīd no pirkstiem, jo neprotu pakāpties augstāk un augstāk, pāri visam, lai sasniegtu…