Zini, tā klusītiņām pie sevis es klusi domās skaitu:
“Vēlos, lai arī tev mazlietiņ tiek no tā, kas pieder man.”
Parasti gan skaļi savās domās skaitu:
“Vēlos, lai man tiek tas, ko es gribu! Man un tikai man!”
Bet šodien pavērās cita puse.
Jo es nekad nebiju tā pa īstam paskatījies uz tevi.
Tev daudz kā pietrūkst.
Tev nav tik tik daudz ticis, cik man.
Tu biežāk biji izsalcis, tev pietrūka sirds siltuma,
Bet to nevarēja manīt…
Lai arī dažbrīd tu zobus sakodis turējies pretī netaisnībām, grūtībām
Nekad nevarēja to pamanīt…
Nekad to negribējās pamanīt…
Tu biji stiprs…tu esi stiprs, lai arī tev tik daudz pietrūkst.
Zini, tā klusītiņām pie sevis es klusi domās skaitu:
“Vēlos, lai arī tev mazlietiņ tiek no tā, kas ir man”
Un kad es tā domāju, tad manas problēmas izgaist,
Tās paliek mazākas , niecīgākas, nenozīmīgākas…
Jo tavējās ir lielākas par manējām, bet tu smaidi…
Tu nepārtrauc smaidīt…
Kas tas ir par tādu spēku?
Es nekad nebiju skatījis tevi no citas puses.
Es redzēju tikai to, ko gribēju redzēt…
Tev jau sen pietrūkts tā, kas pieder man-
Lūdzu….. paņem…!
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
