Kāds klusiņām par Viņu skaitīja lūgšanu.
No visiem noslēpies.
Tā nebija parastā lūgšana, ko dien dienā cilvēki ir pieraduši skandināt-
“Kaut man būtu tas un šitais, kaut es būtu, kaut es dabūtu…”
Kāds klusiņām par Viņu skaitīja lūgšanu
Vārdi bija tik tiko sadzirdami…
Acīs asaras….
Svece no tāluma vāji izgaismoja seju.
“Lai Tev nekad nebūtu skumji… Lai Tu nekad nebūtu jāraud….Lai Tev vienmēr būtu, kas samīļo…Lai Tev būtu, ko ēst…. Lai Tev… Lai…”
Mazs bērniņš, kas tiko iemācījies runāt lūdza ne sev…bet Kādam.
Caur tumsu knapi spīdēja degoša svece… bet tumsas patiesībā nebija- mazā gaismiņa izgaismoja visu…
Un zini…sirdī palika silti….
Es ciešu no savām gaidām. No savām cerībām. Ar vilšanos tās apšļakstās, kad nepiepildās. Mūžīgi tas fonā nepiepildījuma troksnis. Mūžīgais vajag, vajag, vajag, vajag, vajag, vajag… Vēlmes meklē piepildījumu, tāpat kā gaidas. Gaidu labākus laikus, nākamās brīvdienas. Gaidu lielāku algu, labāku dzīvi, daudz labu draugu, to īsto…vienīgo, arī to gaidu. Gaidu sapratni no citiem un […]
Un pilnai laimei vienmēr kaut kā pietrūkst. Līdz pilnībai šajā nepilnīgajā pasaulē šķiet nereāli aizsniegties. Tām mazajām laimītēm būtu jāveido tā lielā. Kā māju būvē liekot ķieģeli pie ķieģeļa, tikai…arī tās mazās- parādās un pazūd. Mēs ar tevi kādreiz bijām labākie draugi. Tagad- svešinieki. Es nepazīstu vairs tevi, tu mani. Un ja tā patiesi paskatās- […]
