Un viņš teica: “Nomierinies! Pagaidām vēl nav savākušies visi apstākļi, lai saņemtu to, ko vēlies.

Visvairāk satraukums rodās, kad redzi- citiem ir, bet tev nav. Un, jo vairāk redzi, jo vairāk gribās. Mūžīgā sevis salīdzināšana ar citiem. Bet kādam ir tas, kas nav tev un tāpat kādam nav tas, kas ir tev. Tik daudz satraukuma ietaupītos, ja būtu gana ar to, kas ir.

Paskaties uz tiem pārīšiem, kas laimīgi apķērušies staigā un ir beidzot atraduši viens otru. Varbūt ilgi viens otru gaidījuši, cietuši vientulību, cietuši nemīlestību- un nu, atraduši. Tu arī gribi… Tas rada pietrūkumu. Un redzot tos laimīgos iekšēji paliek skumji, kaut kā sevis žēl. Tā vietā, lai priecātos par viņu laimi, paliek iekšēji kaut kā smeldzoši skumji, jo arī gribās. Sajūtot viņu laimi no vienas puses parādās alkas, no otras pārliecība- es arī tā gribu. Un sāc tiekties, meklēt, kamēr nav atrasts, izjust vientulību, bieži vien nepilnvērtību. Cik gan daudz nemiera prātā rodās no tā, ka nav blakus iedomātais tuvais cilvēks. Tā otrā pusīte, kurai par tevi vajadzētu parūpēties, vajadzētu tevi mīlēt. Kaut kā vienatnē ar sevi esot cilvēks jūtās nepilnvērtīgs. Interesanti zināt kāpēc? Ja viņš ar sevi ir nepilnvērtīgs, kā gan pilnvērtīgs varēs jūsties esot ar kādu? Vai gaidot, kad otrs aizpildīs viņa tukšumu?

Un vēl ir daļa cilvēku, kas izšķīrušies no savām otrajām pusītēm. Pirms brīža bija tik labi, tik viegli un tagad…tukšums. Cilvēki saiet kopā un šķirās, tur nav nekā īpaša. Ik mirkli pasaulē miljoniem cilvēku to dara. Ja skatās globāli viss liekās vienkārši, bet redz pie katras šķiršanās ir klāt savs stāsts. Ideāli, ja abi aiziet viens no otra bez problēmām. Lielākoties jau viens aiziet un otrs paliek ar “sasisto sirdi”. Un, ja vien sākumā būtu zinājis, ka tāda “sasistā sirds” viņam draud, diez vai parakstītos uz iedomātajām “laimīgajām attiecībām”.

Bet tu turpini grimt savā satraukumā par to, ka nav tā, ko esi vēlējies. Slāpes…. Un nav miera. Miers pazūd tieši tad, kad prātā nofokusējās vēlamais objekts. Un tad neko vairs īsti nevar darīt- vajag un viss! Un viņš stāv tur domās cieši nostiprināts. Neko nevar padarīt. Jo ciešāk nostiprināts, jo grūtāk dzīvot.

Nomierinies! Vēl nav savākušies visi apstākļi, lai tu saņemtu to, ko vēlies. Varbūt tajā starpposmā kamēr nav vajadzētu trennēt sevi atslābumam, jo kaut kā tieši tad, kad ir liels iespringums, lietas nenotiek kā gribētos. Kad iespringums, tad viss brūk un jūk. Pavēro? Un nav arī nekādas garantijas, ka saņemsi. Tad labāk būt brīvam un mierīgam, nekā satrauktam un alkstošam. Un bieži vien, kad atslābinies, vēlamais pats iekrīt rokās… ”

Es tik ļoti, ļoti gribu, ka pilnīgi aizmirstu par visu citu pasaulē. Man vajag tikai to ko esmu iedomājies. Laikam tā ir lielākā kļūda, aizmirst visu citu un ieciklēties uz kaut ko vienu. Jo, ja nu nepiepildās gribētais? Ja noiet kaut kas greizi? Nepietiek ka es pa ceļam esmu ne mazums stresa piedzīvojis un sevi mocījis. Ko tad, ja nesanāk? Laikam nojūgtos…jo pats vien būšu sevi uzkurinājis uz kaut ko, bez kā šķiet nevaru iztikt. Bet, kā gan iepriekš varēju…?